Rezultātā pēc stundas saņēmu pirmo uzaicinājumu uz pārrunām lielveikalā Rimi, kur divas dienas vēlāk pēc diezgan vieglprātīgām atbildēm darba intervijā mani arī pieņēma darbā. Nedēļas laikā paspēju apmeklēt vēl divas pārrunas un atrast arī otru darba vietu.
Pieredze līdz šim nav bijusi
Pirmā kursa žurnālistikas studentes Elīnas Liepas CV iepriekšējās darba pieredzes ailītē redzami četri vārdi «līdz šim nav bijusi». Viņas vienīgais izglītības dokuments apliecina, ka absolvēta vidējās vispārējās izglītības iestāde. Tātad nav nedz profesionālas kvalifikācijas, nedz praktisku iemaņu, kas, pēc Nodarbinātības valsts aģentūras teiktā, ir galvenie iemesli jauniešu bezdarbam. Elīna pati par sevi saka, ka ir spējīga «patstāvīgi strādāt, ātri uztveru jaunu informāciju, viegli dibināt kontaktu ar citiem, organizēt gan savu, gan komandas darbu, kā arī operatīvi reaģēt dažādās situācijās». Vēl CV norādām, ka viņa prot latviešu, angļu un krievu valodu. Šāds potenciālā darbinieka apraksts izrādās pievilcīgs trim no divdesmit uzrunātajiem uzņēmumiem, kuri aicināja uz darba pārrunām - lielveikalam Rimi tirdzniecības centrā Spice, krogam Alus Ordenis Raiņa bulvārī un firmai, kas pārdod Baltkom telekomunikāciju pakalpojumus.
Minimālā alga, pusdienas
Uz Rimi Personāldaļas kopējo e-pastu piektdienas pēcpusdienā nosūtu pieteikumu pārdevējas vakancei ar piebildi, ka varu strādāt jebkurā Rīgas lielveikalā, taču priekšroku dotu Pārdaugavai. Aptuveni pēc stundas mani aicina uz pārrunām otrdien Spicē. Tur mani sagaida šī lielveikala Pārdošanas daļas vadītāja - arī Elīna, kura uzreiz sāk izrādīt manu potenciālo darba vietu - elektronikas, sporta un sezonas preču nodaļas. Es visdrīzāk strādāšot elektronikas nodaļā, taču ir variants arī pie sporta precēm, jo drīzumā tur atbrīvosies viena darba vieta. «Pārdevēju pienākumos ir preču izvietošana un izlikšana. Mums ir nodaļa, kur mēs ļoti piestrādājam pie tā, kā tas izskatās. Mēs neesam tāda pirmā nepieciešamība, tāpēc ir jāizdomā, kā pasniegt lietas tā, lai viņas gribas nopirkt,» līkumodama starp stendiem, stāsta «topošā» priekšniece. Lēnām virzāmies uz Rimi kafejnīcu, kur piesēžamies pie viena no galdiņiem.
Sākumā par 120 nostrādātām stundām mēnesī man piedāvā aptuveni 140 latu un bezmaksas ēdināšanu. Šajā summā ietilpstot arī piemaksa, kuru nesaņem tikai retos izņēmuma gadījumos, «ja ļaunprātīgi esi kaut ko salaidis dēlī». Pusslodze pārāk neatbalsta, bet iespēju grafiku apvienot ar studijām sola. Vēlāk, ja sevi pierādīšu, darba laiki varot būt arī elastīgāki. Ar laiku un pieredzi augšot arī mana alga. Turklāt uzņēmums piedāvājot arī citus labumus - bezmaksas apmācības, daudzus karjeras pakāpienus, iespēju pretendēt uz stipendiju studiju maksas segšanai 70-80% apmērā, kā arī apdrošināšanu, kuru tāpat kā algas pielikumu varot piešķirt pēc kāda laika.
«Kādi tev vispār ir karjeras plāni un ko tu vēlētos sasniegt?» beidzot Elīna pievēršas arī man. Bezrūpīgi atbildu, ka jāiemēģina roka šeit un tad jau redzēs. Tad tiek vaicātas trīs manas pozitīvās un negatīvās īpašības. Stāstu, ka patīk darbs ar cilvēkiem, strādāt komandā un apgūt jaunas lietas. Par negatīvo sevī prātoju ilgi. Pēc pauzes secinu, ka reizēm man uznāk «cilvēcīgs slinkums», bet vispār - tas ir diezgan sarežģīts jautājums. Taujāta par motivāciju strādāt Rimi, piesaucu to pašu «darbu ar cilvēkiem», jo «papīru darbs», pēc manām domām, ir garlaicīgs. Noslēgumā pastāstu, ka par vakanci man pastāstīja mamma, kura savukārt to atrada internetā. «Šis ir tas uzņēmums, kur, ja tu sevi pierādi, vari augt, augt un augt,» atvadoties piebilst Pārdošanas daļas vadītāja. Man kā komunikācijas zinātnes studentam esot perspektīva Mārketinga nodaļā, kur pabijusi arī viņa - esot bijis interesanti vērot, kā žurnālisti pēc tam sagroza preses relīzēs uzrakstīto. Eksperimenta beigās, jau kontaktējot ar Rimi pārstāvjiem kā Dienas žurnāliste, uzzinu, ka arī mana potenciālā priekšniece Rimi reiz sākusi strādāt bez darba pieredzes.
Piezvanīs vai nepiezvanīs
Kad esmu jau pieņemta par pārdevēju Rimi, mani aicina uz parunām krogā Alus Ordenis. Uz viesmīles vakanci konkurss gana nopietns - vienu pēc otras iztaujā vairākas meitenes. Man iedalīts otrais kārtas numurs. Tas ļauj noklausīties, ko vaicā iepriekšējai, pēc sarunas spriežot, šajā amatā ļoti pieredzējušai meitenei. Jautājumi daudz un dažādi - vai būtu gatava arī mazgāt grīdu, cik grib saņemt un galu galā - vai garšo alus. Darba intervija ar mani izrādās krietni īsāka. Sākumā pa kreisi sēdošais jautātājs vairākkārt pārliecinās, vai tiesa, ka man nav pilnīgi nekādas darba pieredzes. Kad to apstiprinu, viņš pēc mirkļa kaut kur aizsteidzas. Paliek otrs, vārdā Ernests. Kad viņš noskaidro, kādās valodās runāju, kas, manuprāt, ir viesmīļa darbs un cik gribu saņemt, intervija beidzas. «Divu nedēļu laikā vai nu piezvanīsim, vai nepiezvanīsim,» saka Ernests. Tā arī nepiezvana.