Uztraukuma vietā atnācis filozofisks miers, raugoties uz cilvēces dinamisko attīstību. Vien jautājums - vai attīstās degradācija vai progress? Bet tas jau mūžīgais jautājums, par ko nav vērts uztraukties.
Kas varētu uztraukt? Vienaldzība varētu gan. Tomēr nevienaldzīgos, kas iespēju robežās seko visam līdzi, nihilisms nespēj apdraudēt, kaut viņi zina par šo fenomenu un sirdī pauž līdzjūtību, bet ne satraukumu, jo saprot, ka vienaldzīgajiem mazāk ciešanu. Pilnīgi vienaldzīgajiem, kuriem galvā un sirdī, kur cilvēkiem mājo garīgums, var pamanīt kaut ko līdzīgu Toričelli tukšumam, vispār ciešanu nav.
Vai dabiski procesi, tādi kā novecošana, var uztraukt? Protams, nē! Drīzāk tad satraukums raisītos, ja tā nenotiktu, ja cilvēks piedzimis neaugtu, stāvētu uz vietas. Taču arī par to var iebilst, jo satraukums piemeklētu, ja apstāšanās notiktu, kad subjekts jau sevi un pasauli ar sabiedrību apzinās. Tad sevišķi smagi būtu pusaudža gados, ja draudētu nekļūšana par pieaugušu, - tos kreņķus, kas tad piemeklē, pusaudži gan ignorē, jo nezina. Taču, kad viss notiek, kad spogulī ieraugi arvien apgarotāku - kā pašam šķiet - fizionomiju skaisti sudrabainu matu ietvarā (bet dažam labam - bez ietvara, ar spīdošu, kā svētā nimbs, pliku pauri), tad - kāds tur satraukums?
Vai var uztraukt nomiršana, kas neizbēgama visiem, kas ir providences nolemta? Protams, nē! Un sevišķi tiem, kas vairs nelieto alkoholu vai ko tamlīdzīgu. Tātad tajā svarīgajā brīdī būs skaidrā prātā (ja aizmidzis, tad noteikti pamodīsies) un varēs sekot līdzi notiekošajam. Kad pienāks gandarījums par iegūto prasmi gaidīt pacietīgi, nevis tā, kā tie jaunie, - ar nepacietību. Gaidīt un beidzot uzzināt to, ko palikušie vēl nezina.
Vai sadzīves grūtības ir uztraukuma vērtas? Protams, nē! Pat tad, ja grūti, bet ne tik ļoti, lai tās grūtības kļūtu liktenīgas. It sevišķi, ja arvien mazāk vajadzīgs kaut kas no tā, ko kodes un rūsa maitā.
Vai var uztraukt Krievijas politika un politika vispār? Protams, nē! Jo tas, kas pat amatieriem politologiem (drīzāk diletantiem) bija skaidrs, nu beidzot ir spilgti eksponējies, un satraukums par to, ka varbūt domāts bija aplam, nu devies tālēs zilajās.
Ir skaidrs vien tas, ka laiks, ja to atvēl dzīves izziņai, panāk to, ka arvien stingrāka kļūst ticība aksiomai - miers baro, bet nemiers posta.
Tātad - jo mazāk uztrauksimies, jo vairāk paspēsim. Un tas lai ir kā stafetes kociņš tiem, kas turpinās.