Jāatzīst, mani nepārsteidz, ka Latvijā ēnu ekonomika samazinās. Tas ir loģiski - krīze pārvarēta, ēnu ekonomika mazinās, kaut lēni un joprojām turas ap 30% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Galvenie ēnu ekonomikas segmenti joprojām ir aplokšņu algas un uzņēmumu peļņas neuzrādīšana.
Turpretī pārsteidz mani tas, ka, mazinoties ēnu ekonomikai, pieaug neuzticēšanās valdībai. Tas ir neparasti, jo, ja labklājība pieaug, cilvēkiem vajadzētu sākt pozitīvāk skatīties uz dzīvi un arī uz valdību. Bet Latvijas paradokss ir tas, ka noticis pretējais un valdību iedzīvotāji sākuši vērtēt negatīvāk. Tieši neuzticēšanās valdībai ir vērā ņemams iemesls tam, kāpēc daudzi mūsu valsts uzņēmēji cenšas apiet nodokļu maksājumus. Lai kādus ēnu ekonomikas mazināšanas pasākumus mēs īstenotu, tiem nebūs rezultāta, ja nepieaugs uzticēšanās valdībai.
Kāpēc sabiedrība neuzticas valdībai? Vai tāpēc, ka netic valdību ilglaicīgumam, vai arī tāpēc, ka neuzticas ministru prasmei īstenot solījumus?
Daudzkārt esam pieredzējuši, ka reputāciju kāds ministrs vai politiķis iznīcina vienā stundā, bet pēc tam, lai to atjaunotu, jāiegulda milzīgs darbs. Arī visas valdības reputācija uzņēmēju skatījumā ir bēdīga. Aizvien augošie maksājumi sagrauj valdības reputāciju. Valdība var teikt uzņēmējiem, ko grib, bet, ja uzņēmēji pārliecinās, ka paļauties uz valdības apgalvojumiem nevar, tad uzticība mazinās. Turklāt ikvienam iedzīvotājam, ja jāmaksā milzīgi komunālo maksājumu rēķini, šie maksājumi asociējas ar valdību. Lietuvā un Igaunijā valdības reputācija uzņēmēju acīs ir labāka nekā Latvijā.
Igaunijā dzīves līmenis ir augstāks nekā Latvijā, bet Lietuvā situācija ir līdzīga mūsu valsts situācijai. Tātad Lietuvas iedzīvotāju mentalitāte, nevis ekonomiskā situācija liek vairāk ticēt valdībai?
Iedzīvotājiem, viņu vidū uzņēmējiem, arī Lietuvā daudzas lietas, ko dara valdība, nepatīk, un attieksmi pret valdību ietekmē ministru nepopulārā rīcība. Bet Lietuvā vairāk vērojama izjūta, ka uzņēmēji un valdība jūtas saliedēti un domā: «Mēs esam viena valsts, mēs ejam uz kopīgu mērķi.» Latvijā mēs domājam pēc principa «mēs, tas ir iedzīvotāji, to vidū uzņēmēji, un viņi - valdība, politiķi». Tā tas vēsturiski izveidojies un iesakņojies mūsu domāšanā.
Pērn rudenī plašu rezonansi izraisīja pētījums par nabadzību Latvijā un Valsts prezidenta Andra Bērziņa izteikums, ka iedzīvotāju ienākumi nemaz nav tik zemi, kā izpētīts. Tas aktualizēja jautājumu par to, cik daudz naudas iedzīvotāji saņem aploksnēs.
Daudzi iedzīvotāji papildus oficiālajai algai nesaņem ne santīmu, bet nevaram noliegt, ka ir tādi, kuri aploksnē saņem pat divreiz vairāk, pat piecas reizes vairāk nekā oficiālā alga.
Savulaik Dienai teicāt, ka algas aploksnēs visbiežāk maksā ļoti mazi un ļoti lieli uzņēmumi. Vai apkopotie dati par 2012. gadu liek domāt tāpat?
Jā. Mazajiem un ļoti lielajiem uzņēmumiem vieglāk apiet nodokļus. Mazajiem uzņēmumiem tāpēc, ka viņu ir ļoti daudz un visus nevar izkontrolēt, tas nav iespējams. Savukārt ļoti lielajiem uzņēmumiem ir resursi, lai nodarbotos ar lobēšanu un panāktu izdevīgu attieksmi pret izvēlēto nodokļu politiku. Negribu teikt, ka visi lielie uzņēmumi ar lobēšanu slēpj nodokļus, bet tāda tendence ir. Vidējiem uzņēmumiem apiet nodokļu maksājumus ir daudz sarežģītāk, jo vidējie uzņēmumi darbojas gluži kā uz skatuves. Esmu dzirdējis, ka tāpēc bieži uzņēmums, izaugot līdz vidējam mērogam, sadalās vairākos mazos uzņēmumos. Uzņēmēji ir racionāli domājoši cilvēki, jo bez racionālā prāta nemaz nevar veidot biznesu, un, ja iespējams ietaupīt, tad uzņēmējs arī centīsies ietaupīt.
Daudzi uzņēmēji arī saka: «Ja pieķers nodokļu nemaksāšanā, nekas briesmīgs nenotiks. Ir izdevīgāk, ja vienreiz noķer, bet pārējā laikā nodokļus nemaksā.» Kā jau teicu, uzņēmēji ir loģiski domājoši cilvēki, kuri domā ciparu kategorijās, izkalkulējot, kas izdevīgāk. Daudzās nozarēs - it īpaši dažādu pakalpojumu sniegšanas jomā - norēķini bieži notiek tikai skaidrā naudā, bez kvītīm, rēķiniem, čekiem.
Nav jau uzņēmējam īpašs prieks naktīs negulēt, prātojot, kā apiet nodokļu maksājumus. Daudzi uzņēmēji gan medijiem, gan pētniekiem teiks, ka viņi labprāt maksātu nodokļus, un tā viņi arī domā. Bet Latvijā nodokļu nemaksāšana ir izplatīta, sociāli pieņemama norma, tāpēc uzņēmēji saka: «Kāpēc man jāmaksā nodokļi, ja citi to nedara?» Turklāt, ja nodokļus apiet daudzi, tad veidot biznesu, maksājot visus nodokļus, ir gandrīz neiespējami, jo nodokļi paaugstinās visas izmaksas, neļaujot konkurēt tirgū. Ir dzirdēts par ārvalstu uzņēmumiem ar senām tradīcijām, kuri nekad neatļaujas savā mātes uzņēmuma valstī to, ko atļaujas Latvijā.
Ja valdība ieviestu tik spēcīgus kontroles mehānismus, ka nevienam uzņēmumam nebūtu iespējams apiet nodokļus, daudziem uzņēmējiem tas būtu briesmīgs šoks, jo viņi izstrādā biznesa plānu un veido uzņēmējdarbību ar domu nodokļus nemaksāt. Ja viņiem būtu jāmaksā visi nodokļi, uzbūvētais biznesa modelis izrādītos dzīvotnespējīgs.
Gadiem analizējot ēnu ekonomiku, jums radusies pārliecība, ka neviena valdība nav centusies ieviest jūsu minētos stingros nodokļu nomaksas kontroles mehānismus?
Domāju, politiķi un ierēdņi apzinās, ka arī tie uzņēmumi, kuri visus nodokļus nemaksā, tomēr balsta Latvijas ekonomiku, ražo preces, piedāvā pakalpojumus, veicina konkurenci, nodrošina darbvietas. Īstermiņā visai valstij ir ieguvums no tā, ka uzņēmumi, kas daļēji atrodas pelēkajā zonā, turpina strādāt. Ilgtermiņā gan rodas trieciens sociālajai sistēmai, un valstij pastāv risks nonākt situācijā, kad finanšu līdzekļu trūkuma dēļ valdība vairs nespēj pildīt savas funkcijas, jo nav naudas pat kvalitatīvam valsts pārvaldes darbam, par ceļu kvalitāti vai izglītības sistēmas uzlabošanu nemaz nerunājot. Tāpēc valstij tiem uzņēmējiem, kuri saka: «Ja maksātu nodokļus no visas tās algas, ko darbinieks tagad daļēji saņem aploksnē, uzņēmums nemaz nevarētu pastāvēt, līdzekļu pietrūktu», ātrāk vai vēlāk būtu jāpasaka:«Vai cilvēki, kuri nevar sakārtot savu biznesu tā, lai varētu oficiāli maksāt visus nodokļus, ir profesionāli uzņēmēji? Ja jau uzņēmējs nespēj veidot biznesu bez aplokšņu algām, varbūt pašam jābūt darba ņēmējiem, nevis biznesa veidotājiem un darba devējam?»
Ilgtermiņā valdībai ir divi varianti, vai nu atrast veidu, kā padarīt nodokļu maksāšanu par katra iedzīvotāja un uzņēmēja goda lietu, vai arī ātri atrast veidu, kā papildināt valsts budžeta ienākumu daļu lielas ēnu ekonomikas apstākļos.
Tiek uzskatīts, ka Ziemeļvalstīs maksāt nodokļus ir goda lieta, vai tāpēc tur nepastāv ēnu ekonomika?
Nenoliedzami Ziemeļvalstīs vēsturiski sabiedrības domāšana ievirzīta pret ēnu ekonomiku, jo iedzīvotāji jūtas vienoti ar valsti, bet gan jau arī tur atradīsies kāds uzņēmums, kas visus nodokļus nemaksā. Turklāt par sīkiem remontdarbiem vai bērnu pieskatīšanu visā Eiropā ierasts vienkārši iedot naudu, neprasot pretī norēķinu dokumentu. Jāņem vērā, ka par ēnu ekonomiku apjomā līdz 10% no IKP Eiropā neviens īpaši neuztraucas. Latvijas problēma ir tā, ka ēnu ekonomikas apjoms ir ievērojami lielāks. Mums būtu ēnu ekonomika jāsamazina piecas sešas reizes.
Premjers Valdis Dombrovskis un finanšu ministrs Andris Vilks jums ir teikuši, ka, balstoties uz jūsu pētījumiem, veiks izmaiņas likumos?
Ar valdību sadarbojamies, ar Finanšu ministriju sazināmies regulāri. Zinu, ka premjers un finanšu ministrs iepazinušies ar maniem pētījumiem, un domāju, ka viņi tos ņem vērā. Finanšu ministrija, ar kuru esmu sadarbojies dažādās darba grupās, organizē pasākumus ēnu ekonomikas apkarošanai. Grūti pateikt, vai šiem pasākumiem ātri būs rezultāts, bet gluži bez jēgas tie nav.
Pastāv viedoklis, ka valsts nesniedz pietiekamu atbalstu tiem pakalpojumu pircējiem un darba ņēmējiem, kuri nevēlas maksāt bez kvīts un algu saņemt aploksnē. Piekrītat?
Piekrītu tam, ka nodokļu nomaksas apiešanu grūti pierādīt, bet domāju, ka Valsts ieņēmumu dienests (VID) reaģētu uz informāciju, ka tāds un tāds uzņēmums nedod kvīti vai kases čeku par pirkumu un maksā algas aploksnēs. VID vismaz to uzņēmumu, par kuru būtu saņemta sūdzība, paliktu zem lupas.
Runājot par darba ņēmēja iespējām prasīt oficiālu algu, atsakoties no algas aploksnē, jāatzīst, ka Latvijā darba ņēmējs vispār nav aizsargāts - atšķirībā no Skandināvijas, Francijas, Dienvideiropas valstīm. Latvijā Darba devēju konfederācija ir daudz spēcīgāka un darbojas daudz aktīvāk nekā Brīvo arodbiedrību savienība. Darba ņēmēju tiesību aizsardzības jomā vēl ļoti daudz kas jāpaveic. Iespējams, tas tiešām ilgtermiņā atstātu pozitīvu iespaidu uz ēnu ekonomikas mazināšanos.
Jums ir labi pazīstama situācija augstākajā izglītībā. Kā to ietekmē reformas, ko veic izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis?
Ilgu laiku augstskolās Izglītības un zinātnes ministrija netika īpaši augstu vērtēta, jo mācībspēku vidū bija nostiprinājies viedoklis, ka iniciatīvu no ministrijas nevar gaidīt ne tagadnē, ne nākotnē. Roberts Ķīlis situāciju radikāli izmainīja, parādot, ka ministrija, respektīvi, ministrs, var nākt ar reformu iniciatīvu. Augstskolām to grūti pieņemt.
Konceptuāli es atbalstu Roberta Ķīļa reformas. Par to, ka izglītība un zinātne jāreformē, nevienam nav šaubu. Tieši kā rīkoties, to zina mazāks cilvēku skaits, un baidos, ka arī Roberts Ķīlis pats īsti nezina. Ministram ir ļoti daudz labu īpašību, bet viņš nav Latvijas augstākās izglītības sistēmas cilvēks. Tas ir pozitīvi tāpēc, ka Roberts Ķīlis spēj paraudzīties uz sistēmu no malas un saprast, kas jāreformē, bet ne tik pozitīvi tāpēc, ka, pašam neesot šajā sistēmā, nevar izprast, kā tā funkcionē.
Roberts Ķīlis pieprasa starptautiska līmeņa publikācijas un pielietojamo pētniecību. Bet, lai to panāktu, jāmaina algu sistēma - lai paralēli lekciju lasīšanai cilvēki būtu motivēti vairāk strādāt pētniecībā. Augstskolas funkcionē tā, ka algu sistēmas maiņai vajag vismaz gadu. Lai no Latvijā veiksmīga lektora kļūtu par starptautiski atzītu pētnieku, vajadzīgi vēl divi gadi. Savukārt, lai nonāktu līdz pielietojamajai pētniecībai, kas noderīga inovatīvā uzņēmējdarbībā, iepriekš jāveic fundamentālā pētniecība. Paies vēl laiks arī līdz tam, kamēr pētījumu rezultātus apvienos ar tehnoloģijām. Kopumā vajadzīgi septiņi, astoņi, varbūt pat 10 gadi. Tas, ko grib Roberts Ķīlis, reāli var īstenoties pēc desmit gadiem. Tomēr nenoliedzami izglītības nozares vēsturē Ķīlis jau ir iegājis.