Par to, ka šīs Eiropas Savienības (ES) izpildvaras institūcijas priekšsēdētāja amatā viņš pēc divām stundām tiks ievēlēts, visticamāk, nešaubījās neviens plenārsēžu zālē sēdošais. To apliecināja vētrainie aplausi pēc viņa izteikumiem, kaut arī tie - raksturīgi Junkera runas manierei - bija bez degsmes un deklarēja vispārzināmo jābūtību. Bijušo ilggadējo Luksemburgas premjerministru EK prezidenta amatā atbalstīja absolūtais vairākums - 422 deputāti. Pret viņu balsoja 250, bet 47 atturējās. Vēl desmit deputāti - visticamāk, pirmo reizi ievēlētie - neprata pareizi izmantot vēlēšanu zīmes, tādējādi viņu balsis netika ņemtas vērā. Amata pienākumus Junkers sāks pildīt novembrī, kad beigsies viņa priekšteča portugāļa Žozē Manuela Barrozu vadītās pašreizējās Komisijas piecgades pilnvaru termiņš. Jāpiebilst, ka šī bija pirmā reize, kad EK priekšsēdētāju vēlēja EP deputāti.
Viņiem Ž. K. Junkers savā uzrunā ieteica atteikties no «bezjēdzīgām ideoloģiskām debatēm, kas tikai garlaiko cilvēkus» un par darba metodi izvēlēties pragmatismu. Viņš arī norādīja, ka vispārēju interešu vārdā EP un EK priekšsēdētājiem jāuztur labas attiecības un jāgādā, lai ES galvenās institūcijas veiktu vairāk informatīvā darba. «Pašreiz iedzīvotāji ļoti baidās no visa veida reformām. Taču tas, kas neriskē, riskē ļoti daudz. ES ir zaudējusi starptautisko konkurētspēju, mēs esam regresējuši,» sacīja Junkers, piebilstot, ka viņš vēlas būt «sociālā dialoga priekšsēdētājs.» Par galvenajiem uzdevumiem Ž. K. Junkers sev izvirzījis Eiropas atveseļošanu no krīzes sekām un konkurētspējas stiprināšanu, lai piesaistītu investīcijas un radītu jaunas darba vietas. «ES sirdī izveidojusies 29. valsts, kur dzīvo bezdarbnieki un sociāli izstumti cilvēki. Es gribu, lai šī valsts pazustu no mūsu kartes, un apņemos trīs gadu laikā īstenot ambiciozu darba, izaugsmes un investīciju projektu, piesaistot ekonomikai 300 miljardu eiro privāto un publisko investīciju, kas radīs jaunas darba vietas.» Junkers arī iecerējis atvieglot birokrātisko slogu maziem un vidējiem uzņēmējiem, atcelt viesabonēšanu ES, izveidot enerģētikas apvienību, veicināt brīvu darbaspēka kustību, panākt «saprātīga un līdzsvarota» brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kā arī gādāt, lai ES būtu stingrāka nostāja ārpolitikas jautājumos, piemēram, attiecībā uz Ukrainā notiekošo.
EP deputāts Krišjānis Kariņš (Vienotība) Junkera ievēlēšanu vērtē pozitīvi, uzskatot, ka daudzas lietas viņa darba plānos ir Latvijas interesēs. «Enerģētikas apvienības izveidošana ļaus pilnveidot infrastruktūru, lai Latvija varētu pieslēgties ES gāzes tīkliem un atbrīvoties no atkarības no Gazprom. Tāpat arī Eiropa varēs vienā balsī runāt ar lielajiem enerģētikas piegādātājiem, lai gūtu sev labākus nosacījumus un lētākus tarifus patērētājiem.» K. Kariņš arī uzskata, ka Junkers pie EK vadīšanas ticis pateicīgā laikā. «Iepriekšējos piecus gadus EK cīnījās kā tādi ugunsdzēsēji ar ugunsgrēku, ko sauca - «pasaules ekonomiskā krīze». Tagad var teikt, ka ugunsgrēks ir nodzēsts un jaunajam EK priekšsēdētājam ir iespēja virzīt Eiropu uz augšu. Viņš nav iespaidīgs runātājs, taču ES institūcijās augstāk par degsmi tiek vērtēta prasme virzīt lietas un Junkera kungam uz to ir ķēriens.»
Savukārt Roberts Zīle (VL-TB/LNNK) savu attieksmi pret Ž. K. Junkera kļūšanu par EK prezidentu pauda, uzliekot melnu kaklasaiti. «Eiropai šī ir sava veida sēru diena, jo demokrātijas Junkera ievēlēšanas procesā nebija nemaz. Bija pārāk daudz slēptu vienošanos. Politisko grupu līderi, kas atbalstīja Junkeru, uzsver, ka šī ir īsta uzvara, taču Junkers nemaz nestartēja vēlēšanās Luksemburgā. Tāpēc melo tie, kuri apgalvo, ka visi, kas savās dalībvalstīs nobalsojuši par Eiropas Tautas partijas biedriem, balsojuši par Junkeru.»