Viņai lemtā mīļākā dubultnieki arī nepalika vienaldzīgi. Īsās satikšanās nenovēršamo šķiršanos nolemtajos pasaules krustceļos turēja visai ilgas turpināmības rezultātu - vēstules, drudžainās internetālās grēksūdzes vai saldkaislās, ar nopūtām atmiekšķētās sarunas pa tālruni, kuras dārgi maksāja.
Jūlija tā arī nebija sadūšojusies nekādam konkrētam sakaram, tāpēc beigu beigās viss beidzās ne ar ko. Starp citu, dzeļošās zaudējuma sajūtas palika, lai gan - kas īsti bija zaudēts? Vai iespēja? Piepildījums? Īstā mīlestība? Reizēm viņa grima pārdomās: kāpēc visu mūžu tik spītīgi viņa slēpjas aiz Dievišķā mīļākā, gluži kā policijas noķerts noziedznieks aiz ķīlnieka? No kā viņa baidījās? No kā aizstāvējās? Ko viņa negribēja laist sev klāt? Kāpēc? Dievišķo mīļāko Jūlija pat redzēja sapņos. Ne īstenībā, ne sapnī viņš gandrīz nemainīja savu izskatu. Redzēdama Sapņu vīrieti, viņa piedzīvoja svētlaimīgu vienību, no kuras droši vien reibst divas uz pusēm pārgriezta ābola pusītes, kuras atkal piespiestas viena pie otras. Taču pilnestības jušanu negaidīti mēdza pārtraukt ziņa, ka izraudzīto un likteņa lemto tur, aiz trejdeviņām zemēm, gaida cita princese. Jūlija palika viena un sapnī savu vientulību pārdzīvoja daudz stiprāk nekā nomodā. Pamodusies viņa saprata, ka gulēdama raudājusi. Seja no asarām vēl bija mikla.
Gandrīz pirms pusotra gada drūmā novembra vakarā īstenība atkārtoja pastāvīgā sapņa pirmo daļu kā atspoguļojuma īsto seju. Beidzot Jūlija bija ieraudzījusi vīrieti, kuru kopš pusaudzes gadiem mēdza satikt savās nakts vīzijās. Tas notika aukstajā tālrādes celtnē, kura līdzīga labirintam, gaidot diskusiju «Vai Lietuva būtu gaišreģu zeme?». Pie grimētaviņas jau trokšņoja viss pulks «ezoteriķu» - vīrieši un sievietes neprātīgi spožām acīm, tādi, ar kuriem Jūlija nekad nebija identificējusies, lai gan bija uzaicināta kā kāršlicēja un nākotnes pareģotāja. Magu un mistiķu ģilde arī viņu uzskatīja par svešķermeni. Tā nu, lai nebrucinātos domubiedru pūlī, Jūlija aizsoļoja pa garo gaiteni un vienā tā atzarojumā saskrējās ar vīrieti, kuru tajā pašā mirklī pazina. Acumirklī īstenība izslīdēja no kājapakšas. Viņa jutās kā sapnī. Taču, kā jau to prasīja daudzos gados noslīpētais scenārijs, viņš viņu uzrunāja:
- Vai jūs laikam būtu Jūlija?
Uzreiz Jūlijā ieslēdzās visi iejūsminātības, koķetēšanas un flirta mehānismi. Viņa sāka burbuļot kā uz uguns uzlikts raganas burvju zāļu katls. Tam netraucēja pat vīrieša acis piesedzošā ēna, kura krita no zemu uzmauktās platmales. Viņai pietika ar smaida ironiskajām krunciņām lūpu kaktiņos.
- Vai jūs mani pazīstat?
- Es ne. Bet mana māte gan. Violeta. Viņa strādā pie jums.
Pēc šiem vārdiem nezin kāpēc uzdvesa aukstumiņš. Jūlija izlikās to nesajutusi, lai gan vēlāk viņa milzums reižu pieminējusi labi zināmo likumu, ka ikkatrā pirmās satikšanās mirklī jau slēpjas visi nākamās draudzības brīži. Intuīcija sajūt un fiksē pat sīkāko ietrīsēšanos, bet prāts, kam ierasts īstenību falsificēt, zibenīgi sniedz izkropļotu norises ainu.
(Turpinājums 8. novembrī)