Depo divstāvīgā ēka celta 1928. gadā. Savukārt brīvprātīgās ugunsdzēsības pirmsākumi Bulduros meklējami jau deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē līdz ar Rīgas dzelzceļa līnijas atklāšanu un pirmo vasarnīcu būvniecību.
Glābēju rīcībā šobrīd ir nepilnus trīsdesmit gadu vecs Zil visurgājējs, vēl ir Mercedes, bet tas atrodas remontā. Tiesa gan, arī noslodze nav neko liela - posteņa komandieris Rūdolfs Rags stāsta, ka šeit notiekot «tipiskie Bulduru ugunsgrēki». Reizi dienā sanākot kaut kur izbraukt, lai uguni dzēstu. Tiesa, tajā dienā, kad viesojamies depo, vismaz rīta pusē nekas nav atgadījies: «Vēl rajonā ir pa kādam graustam, kurā bezpajumtnieki sakurina mēbeles prieka un siltuma pēc. Tad, protams, ir bērni, kam labpatīk padedzināt pērno zāli. Jā, un reti kura vasara iztiek bez mežu ugunsgrēkiem,» stāsta R. Rags.
Vietējais dedzinātājs
Posteņa komandieris stāsta, ka Bulduros mājo vietējais maniaks dedzinātājs: «Dedzina miskastes. Parasti dara to vienā vai divos maršrutos - vai nu no rītiem, kad, visticamāk, viņš brauc uz darbu ar vilcienu, un tad atkal vakarā, kad brauc mājās. Aptuveni zinām, kurā rajonā ved ļaundara pēdas, bet aiz rokas šo gadu laikā nav gadījies pieķert. Dedzina diezgan neregulāri, laikam vairāk tad, kad ir pilnmēness. Bet dara to vienās un tajās pašās vietās, vienā un tajā pašā maršrutā. Savukārt mēs braucam dzēst. Var jau būt, ka viņš skatās un priecājas,» stāsta ugunsdzēsējs.
Ģenerāļa privātmuzejs
Depo mājā otrajā stāvā dienesta dzīvoklis kādreiz bijis VUGD ģenerālim Edvīnam Sīpiņam. Viņš bijis viens no dienesta izveidotājiem un pamatlicējiem, tagad postenī sanācis tāds kā neliels muzejs. Pie sienas formas cepures un ķiveres, vēsturisks kokā grebts ģerbonis, arī fotogrāfijas. «Kad ģenerālis aizgāja aizsaulē, radinieki atdeva mums dažādas piemiņas lietas. Tās nu esam šeit salikuši,» stāsta Rūdolfs Rags.
Postenis šķiet kā neliels dzīvoklis ar nepiedienīgi lielu garāžu, cilvēkiem paredzētās telpas ir ļoti kompaktas. Otrais stāvs gan netiek izmantots. Pa jokam iesaku izīrēt to vasarniekiem. Ņemot vērā augstās īres cenas Bulduros, pat vienas vasaras ieņēmumi no šāda biznesa atrisinātu visas ar ugunsdzēsēju posteņa labiekārtošanu un aprīkošanu saistītās naudas problēmas. Komandiera vaigs top nopietns: «Nē, nē, bez vadības akcepta šādas lietas nedrīkst. Mums gan pašiem arī otrais stāvs neder. Ja jāizbrauc uz ugunsgrēku minūtes laikā, nav laika pa kāpnēm čammāties lejā, tādēļ glābēju komandai viss ierīkots pirmajā stāvā.» Te, pirmajā stāvā, tiešām visa saimniecība ir. Caurstaigājama «viesistabas» telpa ar uzdāvināto jauno televizoru, neliela virtuve, komandiera kabinets, ģērbtuve un atpūtas telpa ar dīvāniem miegam.
Viss savām rokām
Skapji ģērbtuvē tapuši no otrreiz pārstrādātām padomju laika «sekcijām». R. Rags stāsta, ka par skapīša labiekārtojumu un tehnisko stāvokli katrs pats ir atbildīgs. Arī komandiera kabineta mēbeles un virtuve tapusi, otrreiz izmantojot visur kur sadabūtu mēbeļu kolekciju.
Ar kabineta iekārtojumu visi ļoti lepojas, uzsverot to, cik labi, lēti un ergonomiski viss padevies. Rokas puišiem esot, kā mēdz sacīt, no zelta, daži starp darba maiņām VUGD strādā ar mēbelēm un pat būvē mājas.
Pacēlāju rokādes
Kad ierodamies Dubultos, kur atrodas VUGD 4. daļa, glābēji devušies izsaukumā, jo Valteru prospektā deg mežs. Par galveno atstātais glābējs noskaidro, ka mums uz turieni braukt jēgas neesot, viss jau esot apdzēsts, un ugunsdzēsēju mašīnas atgriežas depo. Viņš pats ir pacēlāja jeb «kāpņu auto» vadītājs. Šodien vecajam kāpņu zilam bijusi pārbaudes diena - mašīna izvesta pagalmā, trepes paceltas un testētas drošības sistēmas. Tiesa gan, kāpnes esot «ļoti švuncīgas» un vispār «senilais zils neesot nekas tāds, ar ko vajadzētu lepoties». Knapi 70 km stundā tas varot izspiest, esot neērti pat sirēnu slēgt iekšā. Ugunsdzēsējiem gan esot bijis arī moderns pacēlājs, bet nav bijis, kur to turēt, jo transporta boksos griesti izrādījušies par zemu. Lai automašīna, sētā stāvot, nemaitājas, tā aizdota prom uz Rēzekni. Tagad, kad viens no depo boksiem beidzot pielāgots augstākiem spēkratiem, pacēlāju no Rēzeknes vairs nevarot dabūt atpakaļ. Tā gadās, teic ugunsdzēsēji.
Misēklis ar Čingishanu
Kamēr risinām saviesīgas sarunas, pa pagalma vārtiem iebrauc abas glābēju ekipāžas - Iveco un Scania automašīnās. VUGD 4. daļa ir diezgan liela, boksos stāv arī Olainē sastapto mašīnu radinieki - Zil bāzētā sūkņu stacija ar tanka motoru un šļūteņu pārvadāšanas auto ar iespēju pārvadāt divus kilometrus šļūteņu. Kā arī vecais Zil pacēlājs.
Garāžā pie sienas milzīga, gara jo gara Jūrmalas karte, īsti nevar saprast, vai tas ir mākslas darbs vai arī XX gadsimta septiņdesmito gadu futūristu un kibernētiķu radīta shēma, kurā ar lampiņām tiek izgaismotas ugunsgrēku un citu steidzamu kataklizmu norises vietas. «Nē, nē,» man stāsta daļas komandieris Valdis Dzērve un uzsver: «Mums ir cita karte, šī vairs galīgi nav aktuāla. Arī lampiņu te nav un, šķiet, nav arī bijis.»
Ugunsdzēsēju daļa iekārtota pēc labākajiem XX gadsimta otrās puses interjeristu ieteikumiem. Eleganti koka sienu paneļi, gleznojumi ar glābēju ikdienas ainām, parketa grīda aktu zālē un pie sienas varā kalts ugunsdzēsēja profila cilnis, ko kļūdas pēc skaļi nodēvēju par Čingishana portretu. Sakaunos, bet ko gan varu darīt, ja brilles palikušas mājās.
Ugunsdzēsēju sports
Kādreiz te bijusi milzīga, plaša ugunsdzēsības pārvalde, ierīkots tornis ugunsdzēsēju sporta treniņiem, glabājas desmitiem kausu un diplomu, kas apliecina glābēju sportiskos panākumus dažādos laikos. Arī iespaidīgās aktu zāles pielietojums diezgan sportisks - tagad te atrodas pingponga galds, bet citreiz notiek florbola mači. Pie sienām dzintarkrāsas koka paneļi, uz grīdas zeltains parkets kvadrātrakstā.
Autentiskais interjers saglabāts arī Valda Dzērves kabinetā: «Es šeit visu gribētu šādi atstāt,» par iekārtojumu saka daļas komandieris. Kabineta stikla plauktos izstādīta iespaidīga ugunsdzēsēju auto modelīšu kolekcija. Virs tiem - daudz, daudz kausu. «No mūsu daļas ir puiši, kas piedalās ugunsdzēsēju sporta Latvijas izlasē. Lasītāji var paskatīties klipus youtube.com, tā ir iespaidīga sportošana, spēcīgi ir arī kaimiņvalstu - Baltkrievijas, Krievijas - kolēģi.»
Brīdi vēlāk dzeram kafiju un runājam par birokrātiskajām peripetijām saistībā ar ugunsdzēsēju daļas ēkas apsaimniekošanu, par depo garāžu caurajiem koka vārtiem, kas ziemā laiž cauri aukstumu, un par Jūrmalas vēsturisko ēku dedzinātājiem, kuri uzdarbojušies XX gadsimta deviņdesmitajos gados un arī šā gadsimta sākumā, jo, ja māja nodedzināta, tiek ļauts to nojaukt un vietā uzbūvēt daudzstāvu jauno projektu. Sen visiem zināms, ka ar koka arhitektūras pieminekļiem vienas vienīgas klapatas. Kamēr dzeram kafiju, arī fotogrāfs ticis galā ar pingponga spēlētāju un garāžas tehnisko aktivitāšu bildēšanu.