Kā būtu, ja «tikai» divas vienīgās?

Pagaidām nevienā pasaules unitārajā valstī (tai skaitā Latvijā) nav divu reāli vienlīdzīgu valsts valodu visā tās teritorijā. Cerams, Latvija nebūs pirmā. Federālajās valstīs, kur ir vairākas valsts valodas, tās funkcionē kā vienlīdzīgas parasti tikai valdības un parlamenta līmenī, bet visās citās jomās attiecīgajā valsts teritorijā dominē viena no valsts valodām. Ja krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas, kas tikpat labi būtu arī kā pirmā, statusu, tad vēsturiski īsā laika periodā latviešu valoda likumīgi tiktu «nobīdīta» uz laukiem un mazpilsētām, jo tikai tur to pietiekami intensīvi lietotu tāpat kā tikai Baltkrievijas laukos - baltkrievu valodu. Sākotnēji jau tā ne pārāk lielā Latvija strauji sadalītos daudzās Kvebekās, Ziemeļīrijās, Baltkrievijās, kur vienā reģionā valdītu viena vairākuma valoda, bet otrā - otra vairākuma valoda. Vairākums iedzīvotāju - it sevišķi krieviski runājošie - saskarsmē ar citiem vispirms neapšaubāmi izmantotu savas tiesības un iespējas pieprasīt, lai visi runā un atbild viņa valsts valodā, nepildītu pienākumu uzklausīt, saprast un atbildēt citam arī otrā valsts valodā. Tā kā praksē nav iespējams reglamentēt visas saskarsmes situācijas, kad ir tikai viena valsts valoda, tad jaunos apstākļos šī divu it kā vienlīdzīgo un vienīgo valodu cīņa tik mazā teritorijā neizbēgami būtu ļoti intensīva un pašiznīcinoša. Pašlaik, kad vienīgā valsts valoda jau 20 gadu visā Latvijas teritorijā ir tikai latviešu valoda, visbiežāk lietoto valodu (latviešu, krievu, angļu) konkurencē ir pietiekami stabils līdzsvars, kurš lēnām, bet noteikti nosveras par labu valsts valodas pašpietiekamībai. To nodrošina valsts noteiktās prasības konkrētu amatu un profesiju pārstāvjiem zināt un lietot valsts valodu, pildot savus darba pienākumus, kā arī izglītības sistēma, kas paredz mācības noteicoši valsts valodā. Šo procesu sekmē arī to darbinieku pakāpeniska aiziešana pensijā, kuri 15-20 gadu laikā negribēja vai arī nespēja iemācīties vienīgo valsts valodu. Neapšaubāmi, ierakstot Satversmes 4. pantā to, ka valsts valodas Latvijas Republikā ir latviešu un krievu valoda, šīs prasības pat teorētiski nedrīkstētu attiecināt tikai uz valsts un pašvaldību institūcijām vai konkrētu valsts reģionu. Tās būtu obligāti jāattiecina uz visām dzīves jomām visā valsts teritorijā.