Sulas kvalitāte un garša ir atkarīga no bērza šķirnes un vietas, kur tas aug. Kuplais bērzs parasti aug mitrās, purvainās vietās. Šāda bērza sula labi tek, bet tā nav ne garšīga, ne salda. Kārpainais (nokarenais) bērzs aug smilšainā augsnē, sausā vietā. Ja kokus plaši apspīd saule, tad sulas sāk tecēt nedaudz agrāk, un pēc krāsas tās ir dzidrākas, pēc garšas - saldākas.
Sulu iegūšanai nedrīkst izmantot jaunos kokus. Bērzā izdara urbumu tikai dažu centimetru dziļumā. 80% sulas cirkulē starp koka mizu un koksni, tāpēc pārāk dziļš urbums nemaz nav nepieciešams. Urbumu vēlams izveidot ziemeļu pusē, jo tur kokā parasti esot vairāk sulas.
Kad beidz tecināt sulas, urbuma vietu rūpīgi aiztaisa, iesitot koka tapiņu. Var ielikt sūnas, virspusi sasmērē ar zemi vai māliem. Urbuma vietas aiztaisīšanai izmanto arī potēšanas vasku, speciālās koku aizsargpastas. Jāpalīdz bērzam sadziedēt brūci arī tāpēc, lai nākamajā gadā būtu pie kā atgriezties. Dabas draugi gan iesaka no viena bērza katru gadu sulu netecināt, bet ļaut kokam atpūsties.
Sulu tecināšanas laiks var būt no divām līdz četrām nedēļām, viss atkarīgs no laika apstākļiem. Viens koks sulu tecināšanas periodā var dot vairākus desmitus litru sulas. Bet var arī iztecināt ap 200 litriem (no koka ar diametru vismaz 30 cm).
Tecinot sulas, saudzīgi jāizturas ne tikai pret koku, bet arī pret sevi - koks, kura sulas plānots lietot uzturā, nedrīkst būt tuvu ne atkritumu izgāztuvei, ne notekgrāvjiem, ne lieliem ceļiem, ne benzīntankiem vai purviem.
Katram cilvēkam ir savas sulu baudīšanas tradīcijas. Kāds dzer tikai svaigas sulas, bet citam garšos mazliet ieskābušas. Svaigu bērzu sulu var saldināt vai aromatizēt ar cukuru, rozīnēm, upeņu zariņiem, citrona miziņām, ķimenēm. Sulu kvalitāti šīs piedevas neuzlabo, bet maina garšas nianses. Ja sula liekas bezgaršīga, tai var pievienot dzērveņu sulu, kas arī iekrāsos to. Ja gribas saldu dzērienu, cukura vietā labāk likt medu, ko pirms tam atšķaida siltā ūdenī.
Ja bērzu sula paredzēta glabāšanai, traukiem jābūt perfekti tīriem, pat steriliem. Lai izvairītos no pelējuma veidošanās rūgšanas procesa laikā un novērstu sulu glumēšanu, uz katru litru sulas liek vienu krustnagliņu. Garšas uzlabošanai pievieno 3-5 rozīnes, arī kādu upeņu zariņu. Trauku hermētiski noslēdz, uzglabā vēsumā. Sulas vislabāk uzglabāt stikla, nevis plastmasas traukos. Turklāt ieteicams sulu turēt pagrabā, bet dzirdēts, ka pudeles ar sulu tiek ieraktas smiltīs un tad pēc Jāņiem līgotāji meklē atskurbinošo un atsvaidzinošo dziru. Bērzu sulu var arī sasaldēt un glabāt saldētavā.
Ja sulu gatavo trīslitru burkā, sulai pieliek upeņu zariņu, 10-20 rozīņu. Vispirms sulu ieraudzē - trīs dienas burku neaizvāko, bet patur istabas temperatūrā. Pēc tam, kad sula sāk it kā mazliet kost mēlē, burku hermētiski aizvāko un novieto pagrabā.
Bērzu sulu var arī ieskābēt, pieliekot tai rupjmaizes garozas. Kad sula ieskābusi, to izfiltrē (caur vairākkārtīgi salocītu marli). Cukuru nepievieno, bet pieber dažas krustnagliņas.