Jocīgi, kā daba sievietēm iekārtojusi, katrai citādi - brāļa sieva grūtniecības laikā pieņēmās svarā tikai par astoņiem kilogramiem, no slimnīcas iznāca tieva un smuka, bet visu pārējo «uzēda» vēlāk, dzīvojot pa māju ar mazuli. Man otrādi - grūtniecības laikā pieņēmos svarā par 25 kilogramiem. Tā kā esmu maza augumā, tad vārda tiešā nozīmē biju cik gara, tik plata. Taču apmēram gada laikā, ko pavadīju mājās ar bērnu, pat nepiedomājot pie ēšanas režīma un sportošanas, nometu svaru tik ļoti, ka kļuvu tik tieva, kāda nekad iepriekš dzīvē nebiju bijusi.
Tomēr, atgriežoties darbā, vairāku gadu laikā kilogrami nemanot atkal nāca klāt. Aizskrēju pie Figūras draugiem, jo tas likās veselīgākais un lētākais tievēšanas variants. Taču pēc dažām reizēm nodarbības pametu - grupā pārsvarā bija pensionāres un mājsaimnieces, viņām daudz laika nesteidzīgi pļāpāt. Man nebija laika, arī viņu ēšanas ieteikumi nederēja.
Atrisinājums liekajiem kilogramiem nāca pats no sevis - krīze attiecībās. Vienīgā labā lieta visā tajā ārprātā bija - ēst negribas, stress tāds, ka naktīs nevar pagulēt, un kilogrami pazūd, par tiem nemaz nedomājot. Atkal biju tikpat smuka kā gadu pēc bērna dzimšanas. Smuka gan laikam nav pareizais vārds - nez, vai manā sejā smukums bija redzams, drīzāk noraudātas naktis un depresija. Toties varēju jebkurā apģērbu veikalā laikot jebko, un viss piestāvēja! Uzlaikošanas kabīņu spoguļos sev patiku. Pirku jaunus topus un bikses kaudzēm. Vilkos jaunajās drēbēs pa ielām, bet nevienu negribēju satikt. Ko līdz, ka esi tieva, bet nelaimīga! Būt resnai un laimīgai neapšaubāmi ir labāk. Vienīgi - nejūtos īsti laimīga, ja bikšu poga ar varu jāmūķē ciet. Nepatīku sev, oma slikta, un nepatīku arī citiem. Ne pogas - omas dēļ.
Tā laikam cīnīšos visu mūžu. Kādreiz domāju - kā gribētos pieēsties ar sīpoliem eļļā saceptus kartupeļus, ko pēdējoreiz ēdu studiju gados, kad nebija naudas citai pārtikai. Un vēl bulciņas - pašas vienkāršākās, tirgū nopērkamās, ar ābolu marmelādi vai riekstiem un rozīnēm. Saņemos, nepērku, necepu, neēdu. Nolemju kā Džūlija Lamberte filmā Teātris - tā ēdīšu, kad būšu tik veca, ka kļūs vienalga, kā izskatos. Ja tāds brīdis pienāks.