Divi vienā - tā var teikt par izstādi Dailes teātra Mākslas telpā Brīvības 75, kur stundu pirms katras Dailes teātra izrādes, kā arī izrāžu laikā līdz pat teātra sezonas noslēgumam skatāma izstāde Teatrālās tekstīlijas. Edītes Pauls-Vīgneres personiskais teātris.
Izstādes iedvesmotājs un atbalstītājs ir Raimonds Pauls, jo, pēc viņa domām, māsas Edītes Pauls-Vīgneres šīgada dzimšanas diena prasās būt atzīmējama un visskaistākais, kas var tikt māksliniecei dāvināts, - iespēja rīkot izstādi. Tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere visu mūžu ir mīlējusi teātri, tāpēc loģiski, ka tieši teātra telpas būtu ideāla vieta arī viņas darbu izstādīšanai. Izstādes producente Indra Rubene ideju attīstīja tālāk, aicinot par kuratori būt mākslas zinātnieci Sarmīti Sīli, kura Dailes teātra Mākslas telpā jau bija veidojusi vienu lielu izstādi Parafrāze.
«Ar Edīti tikāmies jau vasarā, kad arī sākās darbu atlase, lēnām izdomājām, kā darbus kārtot. Katram no tiem ir arī savs stāsts, kas būs lasāms gan izstādē pie darba, gan arī katalogā,» stāsta izstādes kuratore Sarmīte Sīle. Edīte Pauls-Vīgnere visu mūžu ir priecājusies par teātra izrādēm un arī tāpēc par galveno komponentu vienmēr ir uzskatījusi gaismu, ar kuras palīdzību var kaut ko paslēpt, kaut ko izgaismot, spēlēties. Viņai vistuvākais ir renesanses laiks un tā apliecinājums - zelts. Izstādes darbi ir aplikatīvas, telpiskas kolāžas, kurās dabiskos materiālus papildina sintētiskie, tekstils bagātināts ar metālu, stiklu. Kuratorei Sarmītei Sīlei tas bija izaicinājums - krāšņās, romantiskās tekstīlijas parādīt lakoniskajās un atturīgajās Dailes teātra foajē telpās. Pirmais darbs, kas skatītāju sagaida, ir Nauda, nauda…, kas lieliski iederas telpā. «Varbūt tieši tāpēc, ka ir kā pretmets?» domā Sarmīte Sīle un atgādina burvīgo filmu Teātris, kur galvenā varone pēdējā epizodē sēž pie galda, skatās kamerā un jautā: «Kur tad ir tas teātris?» Tad nu šajā izstādē ir līdzīgi, jo tiek meklēta atbilde uz jautājumu «kas ir teātris?».
Zinot, ka 1970.-1980. gadā notika pārsteidzošas izstādes ar lieliem gobelēniem un Edīte Pauls-Vīgnere toreiz veidoja monumentālas lielizmēra tekstīlijas, telpiskas darbu grupas, izmantojot arī metālu, koku, stiklu, gribas jautāt - vai tekstīlijas ir atkal modē? Kā Edīte Pauls-Vīgnere pati precizē - ja mākslas darbs nav veidots un tapis stellēs, ir jāsaka nevis «gobelēns», bet «tekstīlija». Viņas aiziešana no stellēm ir dzīves ritma diktēta. Stelles kā galera bija pilnībā izsūkušas mākslinieces fiziskos spēkus. Viņa sāka darināt tekstīlijas, kuras varēja veidot, statiski noliekot pie sienas. Krāsu un materiālu izjūta - tas ir viss, kas nepieciešams, lai varētu ar audumiem spēlēties un miksēt. Un tapa brīnumi!