Mēs diezgan pavirši, toties bieži (16. marta kontekstā jo īpaši) lietojam tādus apzīmējumus kā «radikāļi», «ekstrēmisti», vairākumā gadījumu ar tiem saprotot marginālas grupas, kas it kā pauž «normāliem cilvēkiem» nepieņemamus uzskatus un speciāli «velk uz kašķi». Radikāļi mums lielākoties asociējas ar viņu vizuālajām un audio izpausmēm: skaļi piketi, plakāti utt. Tas viss kopumā rada paļāvību, ka, ja vien vairākums ir savaldīgs un adekvāti strādā tiesībsargājošās iestādes, radikāļi ir nepatīkams sīkums, kuru tieši vajag ignorēt, jo uzmanības pievēršana esot tas, ko šie margināļi kārojot.
Var piekrist, tomēr nav arī tik vienkārši. Bīstamība slēpjas šādu grupu pausto ideju raibumā, proti, ka tur sastopamas gan tādas, par kurām vairākums noskurinās vai pasmīn, gan tādas, kurām patiesībā piekrīt. Un tad iespējams grūti pamanāms process, kurā idejas, kurām vairākums simpatizē, leģitimē arī pašas grupas.
Divi piemēri. Kad itāļu futūristi 1932. gadā izdotajā La cucina futurista aicināja līdzpilsoņus atteikties no pastas pārtikā, jo tā cilvēkos izraisot slinkumu, gļēvumu un impotenci, vairākums itāļu droši vien smējās. Kad 1909. gadā un arī vēlāk futūristi skaļi slavināja karu kā nācijas veselībai nepieciešamu «organisma attīrīšanos», tas likās bīstami un mūsdienu cilvēkam vienkārši šķiet murgs. Savukārt, kad tie paši futūristi un viņu idejas sasmēlušies itāļu fašisti deklarēja, ka jāatrod vidusceļš starp kapitālismu un sociālismu, šīs tēzes atbalsojās visā Eiropā un, pieļauju, var likties simpātiskas arī mūsdienās.
Ir tāds varen populārs mūsdienu domātājs Alēns Badiū. Kad viņš tipiski franču kreisajiem intelektuāļiem pļurkst par Mao ideju «arhitektūras» skaistumu, ikvienam, kurš kaut nedaudz zina, ko maoisms nozīmējis Ķīnai, gribas šim biedram prasti iedot pa muti. Savukārt kad Badiū analizē mūsdienu partiju sistēmu, grūti viņa kritikai nepiekrist (piemēram, tam, ka partijas nekaunīgi ekspluatē «mazākā ļaunuma» tēzi).
Citiem vārdiem sakot, bīstamas, manuprāt, ir ne tik daudz kādas formalizētas grupas (partijas, NVO utt.), cik tas ideju rasols, kas parādās publiskajā telpā. Tur vienā katlā nereti ir gan ksenofobija, gan antikapitālisms, gan alkas pēc «stipras valsts», sociālā taisnīguma utt. Var sludināt starpetnisko izlīgumu un grūtāk pamanāmu graujošu ekonomisko politiku. Ja nu padomājam, no kā šādu rasolu dzirdam, jāsecina, ka ne tikai no «marginālajiem radikāļiem», bet arī t. s. tradicionālajiem politiķiem.
Var teikt, ka, no ideju vēstures viedokļa, nav profesionāli vai, no demokrātijas viedokļa, korekti kādas idejas apzīmēt par bīstamām. Piekrītu, tikai jāatgādina, ka šogad pasaule piemin Pirmā pasaules kara sākuma simtgadi. Un viens no aspektiem, kas, ja tā var teikt, nepatīkami pārsteidz mūsdienu vēsturniekus, ir tas, cik viegli pēc ilgāka miera perioda, kurā valstis sadarbojās, dzīves līmenis paaugstinājās, bija optimisms par cilvēka prāta iespējām utt., sabiedrības (t. sk. inteliģence) padevās stulbiem un galu galā pašām Eiropas tautām postošiem saukļiem.