Sākumā Simona veda Digiju pastaigās, turot viņu ar dvieli ap vidu. Suns visu saprot. Pirmās nedēļas Digis rāvās uz savām mājām, kas netālu no patversmes, bija neziņā - kāpēc nedrīkst doties pie saviem mīļajiem? Tagad saprot, ka tur viņu neviens vairs negaida. Digijs ir aprūpējams, četras reizes dienā suņukam jānokārtojas ar cilvēka palīdzību, bet viņš ir enerģijas pārpilns, gudrs un paklausīgs, viņam patīk braukt ar mašīnu.
Izlasot Digija stāstu patversmes mājaslapā, palīdzība atnāca no tālienes. Trīs žēlsirdīgas kundzes no Bostonas uzdāvināja Digijam otru dzīvi. Anita Asberga nopirka speciālus suņu invalīdu ratiņus, Ruta Snikeris un Dagnija Veverbrants iegādājās suņu siksniņas. Tieši tajās dienās uz Latviju lidoja Karīna. Viņa atveda Digim dārgo dāvanu. Suņuks pie ratiņiem pierada dažās minūtēs. Tagad tikai vajag pateikt - braucam! Digijs nevar vien sagaidīt, kad viņu iecels mašīnā, ratiņi blakus, un - aidā, uz mežu!
Ne katram dzīvniekam pat savās mājās tiek tāda mīlestība un aprūpe. Kāds varbūt teiks - tas par traku, tāda zīmēšanās! Tad ziniet - lai pēc smagas traumas paralizētu dzīvnieku ārstētu un viņš tiktu ārā no dziļas depresijas, vajag laiku un rūpes. Simona cer, varbūt kāds gribēs izdarīt sirds darbu un adoptēs Digiju - suns vēl dzīvos savus sešus gadus. Ja ne, viņš paliks Simonas aprūpē. Viņa saka: «Cilvēku izmesti, simtiem dzīvnieku Latvijā eksistē uz ielām. Katram patversmes iemītniekam kaut kur dzīvo, ēd un mierīgi guļ saimnieks nodevējs. Taču, lai viņi zina - mājās, no kurām izdzīti un nodoti dzīvnieki, laime nekad neienāk.»
Divdesmit piecos gados patversmē pārdzīvotais Simonu norūdījis: «Mūsu devīze - kam velti asaras liet, vajag paceltu galvu tālāk iet! Tā mēs dzīvojam, ja patversmē pavadīto laiku suņi un kaķi sauc par dzīvi!»
Pasaulē līdzās ir gan labais, gan ļaunais. Vieni Homo sapiens posta dabu, nogalina, nodod, citi vienojas žēlsirdības darbā. Dzīvnieks vēršas pie cilvēka ar cerību, viņš uzticas, jo neviens cits viņam nespēj palīdzēt. Varu nosaukt desmitiem gan nevienam nezināmus, gan sabiedrībā pazīstamus Latvijas cilvēkus, kas diendienā veic lielu un grūtu darbu, palīdzot mūsu mazajiem brāļiem. Mans sapnis ir pasniegt balvu Latvijas lepnums katram, kurš uzņēmies dzīvnieka aizstāvja statusu un dara to, ļaužu neapjūsmots un pat neatzīts. Cilvēcība, garīgais spēks un labestība ir privileģēto privilēģija.