Plusu daudz, mīnusu nav
Dmitrijs Teļnovs par ģimenes dīvainīšiem stāsta ar prieku. Viņš ar sievu Kristīni par neparastajiem kaķiem ieinteresējās nejauši: «Glīta maza izmēra šķirne ar mierīgu raksturu, rotaļīgi, nav pārlieku impulsīvi, viegli kopjami. Būtiski bija, ka kaķi nav agresīvi un sadzīvo ar suņiem.» Mājā, kurā aug divi bērni - Edvins un Alise, tas ir ļoti svarīgi.
Eiropā - Francijā, Šveicē un Nīderlandē - tagad veidojas mančkinu audzētavas. Viņi ļoti iecienīti Amerikā, bet Japānā mančkini ir kaķu šķirņu topa augšgalā. Latvijas audzētava Imperial Cats sazinājās ar mančkinu mīļotāju klubu Amerikā. Teļnoviem kaķenes bija pacietīgi jāgaida, jo Eiropā pēc mančkiniem ir liels pieprasījums. Tinkerbellai paziņas aizbrauca pakaļ uz Luizinānu, bet neparastās violetās nokrāsas kaķenīti Lilī audzētāji atsūtīja ar dzīvnieku pastu. Tas nozīmē, ka Lilī bija ilgāk jāgaida, jo ar lidmašīnu dzīvniekus var vest tikai no pusgada vecuma.
Audzētavas Imperial Cats, kuras līdzīpašnieki ir Teļnovi, mančkini tagad piedalās izstādēs un tiek mērķtiecīgi vairoti. Rīgā jau ir vairāk nekā desmit mančkinu. Dmitrijs stāsta: «Vēloties popularizēt šķirni arī Rīgā, strādājam pie neliela izmēra kaķu nostiprināšanas. Kad mančkinu pietiks draugiem un paziņām, laidīsim kaķēnus arī uz citām valstīm.»
Nav no Marsa nokrituši
Mančkini ir dabas izspēlēts jauks joks, dabiska mutācija. Pirmās ziņas par neparastajiem kaķiem saņemtas 1983. gadā no kādas fermas Luiziānas štatā, kur tika atrasti divi minči ar īsām kājām. Viena no atrastajām kaķenēm bija grūsna, viņai piedzima četri kaķēni, un divi no viņiem arī bija īskājīši. Turpmāk viņi pārojās ar mājas kaķiem, un no paaudzes paaudzē metienos dzima gan parasti kaķi, gan ar zemo šasiju. Pirmo reizi mazie eksotiņi piedalījās kaķu izstādē Ņujorkā 1991. gadā, bet jau 1995. gadā šķirni atzina ASV Kaķu audzētāju asociācija TICA (The International Cat Association). Mančkiniem tika noteikts pagaidu standarts. 2003. gadā mančkini atzīti par oficiālu šķirni un izstrādāts šķirnes standarts. Jaunā šķirne izraisīja sajūsmu Amerikā un vēlāk arī Francijā, kurp aizceļo pirmie mazie dīvainīši. Šķirne piedalās starptautiskās kaķu izstādēs, arī Rīgā.
Ja neraugās uz mančkina kājām, ķermenis neko daudz neatšķiras no īsspalvaino vai garspalvaino mājas kaķu ķermeņa, ar kuriem mančkinus atļauts pārot (nav atļauts ar citas šķirnes kaķiem). Tādos sakaros jau pirmajā paaudzē var dzimt mazuļi ar mančkinu pazīmēm - gan īsām (ap 12 cm), gan garām kājām. Vai iespējams paredzēt, kā, mančkinam pieaugot, veidosies viņa ķermenis, vai nebūs veselības problēmu? Dmitrijs par to interesējies: «Ir pierādīts, ka lordoze (mugurkaula izliekums) mančkiniem rodas ne biežāk kā citu šķirņu kaķiem un noteikti daudz retāk nekā īsķepaino šķirņu suņiem.»
Reta mančkinu īpatnība - vienā metienā var dzimt kaķēni gan īsām, gan parasta garuma kājām. Dmitrijs saka: «Metienā visi kaķēni var piedzimt īsām vai visi garām kājām. Audzētavā Imperial Cats abām kaķenēm piedzimuši jau desmit kaķēni, no tiem trīs bija garām kājām, bet pie labiem saimniekiem nokļuva arī garkājainie. Arī mančkiniem dzimušie bērni garām kājām piederīgi šķirnei, viņi saņem sertifikātu un piedalās izstādēs kā normāli mājas kaķi. No citiem kaķiem mančkini atšķiras tikai ar izmēru un mazāku augumu. Tā Tinki sver 2,5 kg, bet Lilī - 1,8 kg. Parasti kaķenēm dzimst maz kaķēnu, Imperial Cats kaķenēm nekad nav bijis vairāk par trim mazuļiem, bet vidēji 1-2. Lilī vienam bērnelim ir īsas, otram - garas kājas un abiem jau pieteikušies saimnieki, taču mančkinus šķir no mātes tikai četru mēnešu vecumā.»
Komunikabli un mīlīgi
Bez mančkinu līdzdalības nav iedomājams neviens notikums Teļnovu mājās. Kaķenes paspēj būt visur - lai gan īsās kājas neļauj augstu lēkt, ik pa brīdim viņu solīši nodip uz kāpnēm, kas ved uz otro stāvu, pagalmā kaķenes veikli uzrāpjas jebkurā kokā, viņas mīlīgi samurrājas ar mājiniekiem, bet no Krošas mazliet baidās, jo, kad papagailis izpleš spārnus, viņš ir lielāks par kaķiem. Kaķenēm nepiemīt Napoleona komplekss, viņas ir saticīgas un labāk saritinās uz apsildāmās grīdas, iegrimstot saldā miedziņā, nevis villojas savā starpā. Lilī gan tagad darba pilnas rokas - viņa pašaizliedzīgi pilda mātes pienākumus un labprāt tos dala ar Tinki.
Dmitrijs Teļnovs priecājas, ka ar kaķeņu ēdienkarti nav nekādu problēmu: «Lilī nav izlepusi, ko dod, to ēd, savukārt Tinki iecienījusi tikai sauso barību, gaļa viņai neiet pie sirds.»