No Vācijas aizbraucām uz ASV, sākām dzīvot Ziemeļkarolīnā. 1969. gadā pārcēlos uz Kanādu. Bostonā beidzu universitāti, kļuvu par bibliotekāri, bet, kad piedzima bērni, šajā profesijā vairs nestrādāju. Vēlāk trīsdesmit gadu nostrādāju ceļojumu birojā.
Man ir četras pensijas. Kā tas ir iespējams?
Viena ir darba pensija, ko saņemu, jo strādājot veicu iemaksas pensiju fondā.
Otra ir Kanādas valsts pensija, ko sāku saņemt no 63 gadiem.
Līdzko man palika 65 gadi, sāku saņemt arī tā saucamo veco ļaužu pensiju, bet tā ir maza - kādi 500 dolāru mēnesī.
Caur darba vietu saņemu lielāku pensiju, bet man ir speciāla situācija - man maksā arī nelaiķa vīra darba pensiju.
Aprēķinot tās lielumu, tiek ņemts vērā, cik daudz laika sieviete pavadījusi, audzinot bērnus.
Daudz atkarīgs no darba vietas, cik pats spējis iemaksāt pensiju fondā.
Piemēram, mana māsīca ir ģimenes ārste privātā praksē. Viņa pelna labi, bet viņai ir nepieciešams ieguldīt naudu privātā pensijas fondā, lai nodrošinātu sev dzīvi nākotnē, kad aizies pensijā.
Labi ir tas, ka nav jābaidās, ka saslimstot nevarēšu saņemt medicīnas pakalpojumus, jo Kanādā ārstēšana un zāles ir par brīvu. Vienīgi kādreiz jāgaida, lai tiktu pie speciālistiem.
Kanādā seniori ir samērā vesela iedzīvotāju grupa, cilvēks neskaitās vecs, kamēr viņam nav vismaz 80 gadu. Pēc veco ļaužu mītnēm ir liels pieprasījums. Ārsts nosaka, kāda ir katra individuālā situācija.
Tiem, kuri paši vairs negrib dzīvot vieni, jāgaida ilgāk rindā, bet, ja cilvēks vairs nevar viens pats palikt mājās, veco ļaužu mītni atrod ātrāk.
Valsts palīdz segt izdevumus. Veco ļaužu mītnes ir ļoti labas - valsts to pārbauda, kontrolē. Tāds jēdziens kā nabagmāja Kanādā nav iespējams.
Mana mamma veco ļaužu mītnē, kur nomira 100 gadu vecumā, nodzīvoja pusotru gadu, līdz tam viņa dzīvoja uz savu roku.
Apstākļi veco ļaužu mītnē bija ļoti labi. Ēdieni lieliski - bieži gāju ar mammu pusdienās, jo ēdiens viņiem bija tikpat labs kā restorānā.
Viņai bija līdzi visas savas mēbeles, dzīvoja viena savos apartamentos.
Katru dienu sociālā darbiniece nāca viņai palīgā saģērbties, iztīrīja istabu, saklāja gultu.
Mammai nekas nebija jādara. Viņus veda ekskursijās, notika sabiedriskā dzīve, varēja iepazīties ar citiem senioriem.
Kanādā, ja pensija nesedz šāda tā saucamā apkopšanas nama izdevumus, starpību sedz valdība, atstājot pensionāram nelielu summu mēnesī personīgiem izdevumiem.
Kanādā ļoti atbalsta veco ļaužu mītnes.