Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca (TOS) no nākamā gada 1. jūlija vairs nesniegs neatliekamo medicīnisko palīdzību. Lūdzot šo ziņu komentēt nozares profesionāļiem, kas nav saistīti nedz ar TOS, nedz Veselības ministriju, radās sajūta, ka mums ir darīšana ar kārtējām Latvijas «tradīcijām» reformas veikšanā. Plānotajās izmaiņās racionālais grauds ir, tomēr process notiek saraustīti un to pārāk ietekmē konkrētās nozares, šajā gadījumā - veselības aprūpes, iekšējie spēles noteikumi. Tātad: aptaujātie eksperti norāda, ka, lai gan TOS mediķu kvalifikācija ir neapšaubāma, objektīvi ir politraumu gadījumi (piemēram, mediķu žargonā runājot, kad «vēders jārauj vaļā»), kad nepieciešami speciālisti no Stradiņiem vai Gaiļezera. Bet - šo speciālistu koncentrēšanas procesu nevarot paveikt pusgadā.
Uz jautājumu, vai ministrs to nesaprot, sarunu biedri attrauc, ka ar kaut ko jau jāsāk. Tiesa, viņi Jura Bārzdiņa vietā pārveidojumus sāktu ar citām veselības iestādēm. Piemēram, Infektoloģijas centru. Tad kāpēc tas nenotiek? Nu, esot bail no eksministres un centra vadītājas Baibas Rozentāles. Loģika: tā kā negribas aiztikt ietekmīgākos, labāk «izreformējam» politiski tik labi nesituētos, pat ja tas nav tik steidzami un pamatoti.
Ja uz nozarē notiekošo paskatāmies no pacientu viedokļa, tad bilde kļūst vēl dīvaināka, jo konkrēto medicīnas iestāžu un ministrijas vārdu kaujas vispār nav par īsto tēmu. Skaidrs, ka ministrija vai ar iestādēm tieši nesaistīti, bet nozari zinoši cilvēki var daudz stāstīt par klibojošu kvalitāti, neefektīvu resursu izmantošanu, pārspīlētu korporatīvo garu utt. Bet kāds šīm, atvainojiet, klanu cīņām sakars ar pakalpojumu?
Cik saprotu, valsts ir kļuvusi trūcīgāka un vairs nevar atļauties daudzas lietas, ko varēja laikos, kad ekonomikā bija ieplūdināta prāva un mūsu pašu nenopelnīta nauda. Nepatīkami, bet ar daudziem valsts pakalpojumiem vairs nevarēsim rēķināties, un pašiem vien būs jāķepurojas, uz valsti necerot. Bet ir jomas, kurās pat uzņēmīgs, strādājošs cilvēks, kurš nekad nav paļāvies uz valsti, tomēr nevar sev palīdzēt. Nu nevar viņš pats ķert zagli vai operēt sev kāju! Citiem vārdiem sakot, cilvēks jau var, vaigus piepūtis, vairāk strādāt vai mazāk tērēt, bet viņš nevar to, ko nevar.
Valsts politikai veselības nozarē vajadzētu būt tādai (piedodiet - mazliet rupji pragmatiski): tā kā dzimtā valsts kļūst arvien nelaipnāka, toties cer, ka pilsoņi, par spīti visam, vareni strādās un atdzīvinās ekonomiku, tad vismaz jāgādā, lai «darba lopiņi» ir veselīgi. Savukārt notiekošais liek domāt, ka valsts politikā pietrūkst ne tikai augstu principu un cilvēcisku vērtību, bet pat auksta aprēķina.