Sarūgtinošs Šekspīra izķēpājums, ko radījusi nevis Lielā zāle, kuru Džilindžers mīl vainot visos nāves grēkos, bet viņa paša nekompetence. Vai zāle lika ierīkot neveiklās mizanscēnas balkonā nakts ainā? Izrādes darbība risinās kādā abstraktā laikā. To norāda salasītie kostīmi un baisā scenogrāfija (trīs riteņoti silikātķieģeļu korpusi, kas aktieriem jāpārgrūsta monologu ainā), nevarīga stilu eklektika: dekoratīvas sieviešu un vīriešu zobenu cīņas, «virtuves izlietņu» stils Kapuleti mājās, mūzikla elementi. Analfabētiskie īsinājumi (Merkucio vīzija par Mēbu, Rozalīna, Romeo un Džuljetas monologs rītausmā) atņem tēliem jēgu un «paliek zem sitiena» aktierus. Piemēram, vai Džuljeta dzied sava un Romeo dialoga tekstus tāpēc, ka Kristapa Rasima Romeo lomu nevar nospēlēt vai - ir tieši otrādi. Vienīgā izrādes jutekliskā zīme ir Jura Bartkeviča Kapuleti kniebiens savas matronas dibenā. Varonīgi Džuljetas lomā cīnās Ilze Ķuzule, radot dedzīgas, skaidras, bezkompromisa meitenes tēlu. Aktrise nospēlē pat sapni par mīlestību, kuras nav un a priori nevar būt, jo starp tēliem nav nodibinātas attiecības. Otrs spilgtākais tēls - Artūra Skrastiņa mūks Lorenco. Tikai - kādēļ jāpārvietojas četrrāpus? Dzīva cilvēka vaibsti pavīd arī Lilitas Ozoliņas Auklē un Laura Subatnieka Parisā.
5 5 5 5 5
Akadēmiski rāmajai Šillera Marijai Stjuartei, kuras lielākā vērte bija divu izcilu aktrišu duelis, seko «pasaulē skumjākais stāsts», kurš pārsteidz - ar aptuvenību. Aptuvens ir laikmets gan I. Vītoliņas efektīgajos tērpos, gan K. Skultes funkcionālajā scenogrāfijā, kuras efektīgākās zīmes (sīkāk recenzijā) netiek jēdzīgi izmantotas. Aptuvenas ir arī varoņu attiecības, aktieri nereti aizņemti ar mizanscēnu ārēju izpildi. Izņēmums ir A. Skrastiņa aklais (!) Lorenco, kurš ir izštukojis savu stāstu. Daudz vairāk par divu jaunu cilvēku mīlestību režisoru ir nodarbinājis stāsts par Romeo un Džuljetu pēc 20 gadiem: J. Bartkeviča un I. Briķes Kapuleti pāris krīt viens otram uz nerviem, viņam - pamazām nodzeroties un pievēršoties tauriņiem (sveiciens Nabokovam!), viņai - vīra brutālās uzvedības iespaidā kļūstot par ietramdītu, frigidu avi. Džilindžers kā uzveduma dievs tas kungs var mest šādu tiltu uz nākotni, tomēr tad ir liekas teatrālās, ar balss trīcināšanu un acu bolīšanu sasālītās Kapuleti kunga ciešanas meitas nāves dēļ. Aizkustina jauno aktieru, īpaši Ievas Segliņas un Artūra Dīča, lielākoties arī Ilzes Ķuzules un mazliet - Kristapa Rasima, jaunība, emocionalitāte, spēja degt pat bez režisora pasviestas malkas. Un Kārļa Lāča mūzika, īpaši Džuljetas motīvs, lai gan dažkārt tā pilnā skaļumā tiek izmantota kā emocionāli kruķi.
5 5 5 5 5
Atzīstu savu Romeo un Džuljetas uztveres stereotipiskumu, jo domāju, ka vispirms tas ir mīlas stāsts, jaunības maksimālisms, jūtu intensitāte, pārgalvība, pulsējošs ritms, traģēdija, kuras noslēgumā ir nepieciešamība pēc katarses. Šī izrāde ir citāda. Ritmu un atmosfēru diriģē vecā paaudze - drūma un izsīkusi, saindējusi pasauli ar savu abstrakto naidu. Visi, pat aukle, visur iet ar zobenu rokās. Sievietes cīnās ar sievietēm, balle norit bez prieka un ātri beidzas, nāve ir ikdiena. Pārguruši, izsmelti, vecie nekam un nevienam emocionāli nepieķeras, jo to kuru katru brīdi var zaudēt. Viņu smagnējais, rezignējošais temps pārņēmis visu izrādi. Kontrastā ir dramatiskais teksts - Šekspīra vārsmas ir stipri īsinātas, notikumus strauji triec uz priekšu, jo dzīve jāizdzīvo maksimāli intensīvi, bet viss notiek ātrāk, nekā galveno lomu tēlotāji spēj nospēlēt. Skūpsts ballē, balkona skats, un trešo reizi Romeo un Džuljeta tiekas jau baznīcā. Piepildīt izrediģētās teksta vietas ar jūtu enerģētiku titulvaroņiem vēl neizdodas. Dīvains iespaids - viss it kā notiek ļoti strauji, bet emocionāli noticēt nevar. Īsinājums ir iznīcinājis Merkucio lomu (žēl), toties nozīmīga vieta ir sakropļotajam, indīgajam mūkam Lorenco (A. Skrastiņš). Pirmo izrādi, ko spēlēja I. Ķuzule un K. Rasims, drīzāk nosauktu par Džuljetu, Romeo bija neuzkrītošs. 5 5 5 5 5
L. Gundars lugā izvērsis laiku, kad svētku un kāzu emocijas izgaisušas un iestājusies ikdiena. Neviens nav īsti laimīgs, mīlētāji atklājuši skabargas, kas agrāk nav pamanītas, piezagušās domas «kā būtu bijis, ja...», krājas pirmās vilšanās, rūgst neizrunātas lietas, kamēr uzkarsētās emocijas sprāgst - atkal kopā ar krāsni. F. Deiča iestudējumā mulsina nekonkretizētais laiks un stilistika. Visi laiki te vienlaicīgi - formāli apmēram divi gadi pēc Skroderdienu Silmačos notikumiem, bet Bebene kaut ko melš par lidojošajiem šķīvīšiem, valodā skan mūsdienīgie «sīcis» un «baigi», saime pēkšņi kristīga - Ziemassvētkos šuj speciālus kostīmus un spēlē Jēzusbērnu silītē, dzied hernhūtiešu dziesmas, bet katrai sīkajai kaitei vai iedomai meklē vārdotāju un ekstrasensi Tomulīšu... Arī stilistisks juceklis - vienkopus kristietiskā estētika, tautas komēdiju pārspīlētā komika (sievu trijotne un Pindaks, žīdi), dramatiskas epizodes (grūtniece Elīna uz pārkurinātās kūpošās plīts). Šķiet, teiciens «mazāk ir labāk» būtu nācis iestudējumam par labu. Visticamāk un nesadomātāk izrādē veidojas perifēro tēlu Ieviņas un Kārlēna attiecības (I. Pudža, R. Jakovels), centrālā ass ir sirsnīgā un enerģiskā A. Putniņas Antonija. 5 5 5 5 5
Tā jau runā, ka lauku ļaudīm ziemā bijis mazāk darba un bijis laiks saimes istabā pavakarēt. Tomēr situācija izrādē, kad izsaukti skroderi, lai sašūtu saimei kostīmus Ziemassvētku ludziņai, šķiet pārāk sadomāta. Laura Gundara intriģējošā iecere pārvērst Blaumaņa Skroderdienas Silmačos par seriālu Feliksa Deiča režijā iestrēgst intonāciju nesaderībā. Lai kā aktieru ansamblis censtos iet prom no bišu trenkāšanas komikas «nomaldījušos siržu» skaudrajā dramatismā, līdzīgi kā Viesturs Kairišs Silmaču versijā Jaunajā Rīgas teātrī (1998), Pindaka nosaldētās sarkanās ausis kā leļļu teātrī atsviež visu saspēlēto atpakaļ nulles punktā. Autori pieslēdzas Silmaču notikumiem lielā krīzes brīdī. Viss Blaumaņa «1. sērijas» idilliskajā «pāri, kas dabonas» finālā iecerētais draud paputēt. Patiesībā te būtu jāizsauc laulību konsultants, nevis skroderi. Kaut kas līdzīgs psihoterapeitam šeit ir Annas Putniņas Antonija - XXI gadsimta sievietes paraugs -, kura gan kā lauku sieviete šķiet pārāk pļāpīga un jūtelīga. Bet Silmaču saime viņai klausa. Ja Antonija apgalvo, ka būs labi, tā arī notiek - visi uzvelk ludziņas drānas, kļūst rāmi, notiek kaut kas, kā esmu iztēlojusies hernhūtiešu draudzes dievkalpojumus, un Elīnai aiz aizslietņa piedzimst gandrīz vai Jēzus. Jauka ir Ineses Pudžas hormonu nomocītā Ieviņa saspēlē ar Riharda Jakovela Kārlēnu un Baibas Valantes Tomuļu māte. 5 5 5 5 5
Ārējā čaula ir blaumaniska - ir istaba, krāsns, kas atkal sprāgst, un pankūkas, ko visi ēd vienā laidā. Gandrīz visi Skroderdienu varoņi arī ir. Tomēr noskaņa ir būtiski cita - gan virzienā uz drāmu - un bez jebkādām ziņģēm -, gan no pagāniskajiem Jāņiem noticis krass pavērsiens uz kristīgajiem Ziemassvētkiem - bluķi te neviens nevelk. Feliksa Deiča klusinātajā iestudējumā blaumanisku jestrumu uztur galvenokārt kolorītās vecenes - Daces Eversas Bebene, Baibas Valantes Tomuļu māte un Ineses Ramutes Pindacīša. Mīlētāju attiecībās autors galvenokārt uzsvēris vilšanos, kam neviens tā arī īsti netiek pāri. Imanta Strada Dūdars nervozi kliedz, Annas Putniņas Antonija pārdzīvo par nemieru mājās, Elīnas Vānes Elīna liegi cieš, savukārt Ģirta Rāviņa Aleksis ir tik ļoti sevī apmaldījies, ka nevar saprast, vai vispār kādu mīl. Vēl vienu potenciāli nelaimīgu pāri sāk veidot Riharda Jakovela apmulsušais Kārlēns ar Ineses Pudžas kaisles pārņemto Ieviņu. Žīdu trio gan parādās, taču autors īsti nav sapratis, ko ar viņiem iesākt. Kopumā izrāde galvenokārt «atgremo» priekšstatus par Blaumaņa tēliem un smagnēji virzās uz priekšu, lai patētiski finišētu ar tikko dzimušo Elīnas un Alekša bērnu kā Jēzus bērniņu šūpulī - silītē.