18 gadu vecajai meitenei, kura pēc Rīgas Uzskaites un kredīta tehnikuma beigšanas nosūtīta atpakaļ darbā uz dzimto Jēkabpili, pirmās emocijas jaunajā darbavietā bijis šoks. Par garajām cilvēku rindām toreiz vēl krājkasē, par saspringto darba grafiku, par spriedzi, kas valdījusi, jo nauda visu iestāžu un uzņēmumu darbinieku algām tika skaitīta uz krājkasi, visi komunālie maksājumi veikti šeit.
«Sākumā likās - darbs vienkārši briesmīgs! Bet man paveicās, apprecējos un aizgāju dekrēta atvaļinājumā. Kad atgriezos, kļuvu par maiņu kontrolieri, laidu atvaļinājumā kolēģus. Iedomājieties - ar autobusu divas stundas ceļā līdz tādai apdzīvotai vietai kā Kaldabruņas un divas stundas atpakaļ, lai stundu veiktu savus pienākumus. Bet man atkal paveicās, otrreiz devos dekrēta atvaļinājumā, un, kad atgriezos, krājkases vietā jau bija Krājbanka,» nezaudējot humoru stāsta Olga.
Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, darba slodzi, vienu brīdi viņa tā kā domājusi meklēt citu darbu, jo mājās divi mazi bērni. Taču, sākoties pārmaiņām, bankas darbiniekiem piedāvāta labāka alga, darbs bankā kļuvis arvien prestižāks, un Olga nekur nav aizgājusi.
«Tomēr, ka viss beigsies tā, pat prātā nevarēja ienākt,» pieklust Olga. Viņa atklāj, ka smaidīt klientiem pašlaik ir ļoti grūti, īpaši, kad pensijas vecuma cilvēki nāk ar ziediem, uzmundrina un pat sola vākt ziedojumus, lai Jēkabpils filiāles meitenes atverot pašas savu banku, lai tikai viņiem nebūtu jāiet citur.
Viņa atklāj, ka ne reizi nav bijis tā, ka no rīta negribētos iet uz darbu tikai tāpēc, ka pats darbs vai kolēģi būtu apnikuši. Un vēl ne reizi Olga nav piedzīvojusi situāciju, ka darba vienkārši nav un no rīta nekur nav jāiet. Neraugoties uz to, ka šāda diena tomēr drīz var pienākt, viņa noskaņota optimistiski, jo tic, ka viss, kas dzīvē notiek, notiek uz labu. «Varbūt pat ir labi, ka tas notiek tagad, kad man vēl ir tikai nedaudz pāri 40, jo es vēl varu paspēt kaut ko paveikt savā labā. Neesmu pārliecināta, ka vēlētos turpināt darbu tieši bankā, lai gan patiesībā neko citu jau nemāku. Tomēr prātoju, ka varētu pamēģināt arī ko citu. Ja man jau būtu pāri 50, pārmaiņas pieņemt būtu grūtāk,» atklāj Olga, kura atzīst, ka nemaz nedrīkst nolaist rokas, jo jaunākā ģimenes atvase iet tikai pirmajā klasē un, tā kā vīrs patlaban strādā ārzemēs, rūpes par māju un bērniem ir uz viņas pleciem.