Spēka nepietrūka
Norunājam tikties pēcpusdienā, jo vakarā daktere iešot uz simfoniskās mūzikas koncertu Filharmonijā. Pirms tam obligāta esot vizīte pie friziera. Slaida, neliela auguma, ar smaidīgām acīm, viņa aicina viesistabā ar augstajiem griestiem. Tajā ir vēsi. Daktere smejas - aukstumā viss labi saglabājas. Ziemā piekurināt dzīvokli neesot iespējams, jo logi augsti un rāmji veci, bet tos nevarot mainīt bez saskaņošanas ar restaurācijas iestādēm. Plašajā telpā labi izskatās smagnējās mēbeles. Tās pārgājušas Zariņas rokās kā dzimtas mantojums. Daktere dzīvo kopā ar dēla krustmāti Edīti Jansoni. Abas dzimušas Kaķa gadā, esot neatkarīgas, bet satiekot labi.
Jolanta Zariņa teic, ka mīlot zīmēt ģeometriskas figūras. Savu dzīvi viņa skaidro kā kvadrātu. Pirmais stūris - ģimene, pamats visam. «Tā man bija ideāla, augu starp kultūras cilvēkiem un no pieciem gadiem zināju, ka būšu ārste.» Otrais stūris - skola un brīnišķīgā klases audzinātāja Lindberga. Trešais - studijas un dakteris Kārlis Segliņš, kurš jauno kolēģi ievadīja profesijā un bija blakus kā padomdevējs. Vēlāk kopā tika uzrakstīta grāmata Tuberkulozes profilakse un ārstēšana. «Ceturtais kvadrāta stūris - visa dzīve. Savā darbā esmu izgājusi lielu tuberkulozes ārstēšanas vēstures posmu Latvijā, kaut studiju gados darbojos kā sporta ārste dažādās sporta sacensībās Latvijā, Ļeņingradā un citur Krievijā.»
Pusgadsimta garumā Jolanta Zariņa strādāja par plaušu ārsti Rīgas Tuberkulozes slimnīcā un Juglas Tuberkulozes stacionārā. Daktere saka, ka līdz 1990. gadam tuberkuloze gāja mazumā, jo bija bezmaksas ārstēšana un stingra obligātā profilaktiskā pārbaude. 95% gadījumu slimība tika konstatēta agrīnā stadijā un veiksmīgi ārstēta. Diemžēl dažādu reformu dēļ stāvoklis krasi mainījies. Ja 1990. gadā uz 100†000 iedzīvotāju bija 28-30 slimnieku, tagad ir 60 tuberkulozes slimnieku: «Par nesaprātīgiem lēmumiem maksājam dārgi.»
2000. gadā 73 gadu vecumā Jolanta Zariņa aizgāja pelnītā atpūtā. Viņa liek nojaust - vēl strādātu, bet bijis jāatbrīvo vieta. Pēc tam vēl gadu daktere pildīja konsultanta pienākumus. Un ko tad?
Viņa augstība - gadījums
Palīdzējis gadījums un teicamās vācu valodas zināšanas. Kāds nejauši satikts paziņa aicinājis par tulku Baltijas valstu senioru saietā. Pēc kāda laika sanākusi domubiedru grupa, nodibinājuši Senioru klubu. Latvijā tajā darbojās ap 350 cilvēku. 2004. gada aprīlī Zariņa aizbraukusi uz Eiropas Senioru ūnijas kongresu Bonnā: «Iespaidīgi. Biju Baltijas valstu delegācijā. Visā Eiropā ūnijā apvienoti pāri par miljons senioru. Katrā valstī sirmgalvji dzīvo dažādi, bet daudzas problēmas kopīgas. Kādā no kongresiem lasīju referātu par Latvijas pensionāru dzīvi, guvu atzinību.»
Pašlaik Konrāda Adenauera fonda paspārnē Jolanta Zariņa vada nelielu senioru grupu, kas pulcējas reizi mēnesī: «Uz tikšanos aicinām interesantus cilvēkus, gūstam svaigas atziņas. Nesen viesojās daktere no Gaiļezera osteoporozes kabineta. Decembrī mācītājs Juris Cālītis stāstīja par Bībeli, un norunājām, ka vasarā brauksim pie viņa ciemos uz Zvaneniekiem. Pērn bijām ekskursijā Rundāles pilī, apmeklējām arī Cēsis un Līgatni. Tādas tikšanās un ekskursijas mums ir kā saules stariņš ierastajā ikdienā. Politikā jaukties negribam, tur kaut ko mainīt nav mūsu spēkos.»
Jolanta Zariņa ir Rundāles pils Goda biedre, saka, ka daļu vērtīgo grāmatu, to skaitā 1648. gadā izdotu Bībeli un mēbeles jau atdevusi pils īpašumā. Viss ar dēlu norunāts un juridiski nokārtots. Dakteres grāmatas tiks dēlam un krustmeitai Dacei Eizānei. Rundālei - pārējās mēbeles, gleznas un trauki: «Piederu pie cilvēkiem, kas uzskata, ka visām lietām jābūt sakārtotām, jo neviens nav mūžīgs. Vēl gan mirt netaisos. Gluži otrādi. Pabijusi pensionāru konferencēs Ķelnē, Minhenē, Briselē un Bonnā, es joprojām turu gatavībā čemodānu. Krustmeita strādā par tulku Briselē, braukšu ciemos.»
Gandrīz vai eksponāts
2008. gadā, neveikli apsēžoties, daktere guva smagu muguras traumu. Daudzi ar šādu diagnozi paliek uz gultas... «Es pēc diviem mēnešiem no slimnīcas atnācu ar diviem kruķiem un pēc rehabilitācijas kursa Vaivaros - ar vienu. Tagad pa māju kustos bez kruķiem un vingrojot ar plaukstām bez pūlēm sasniedzu grīdu. Neirologi saka - mani vajagot demonstrēt kā eksponātu.»
Sīkstā daktere dzīvo gluži vai askētisku dzīvi: «Ceļos pusseptiņos, 15 minūtes vingroju, tad pabaroju kaķi, ar Edīti brokastojam, dzeru kafiju un tad, neticēsiet, skatos Mīlas viesuli. Tur vismaz nav politikas, bet kaitina, ka galvenie varoņi visu stiepj garumā. Mājas sakopšana, tirgus. Ārā eju ar savu trešo kāju - spieķīti - un iesaku visiem senioriem to darīt stabilitātes dēļ. Vakaros dodos uz teātri vai koncertu un labprāt runāju pa telefonu ar cilvēkiem.» Viņa palepojas - 23. februārī abas ar krustmeitu ies uz Vestarda Šimkus koncertu, biļetes jau iegādātas. Jolantu Zariņu vienmēr saistījis arī teātris. Vislabāk patīk Valmieras teātris. Drīz došoties turp skatīties izrādi Zoikina kvartira. Jolanta Zariņa stāsta, ka uz Rīgu atbraukusi viņas bijusī paciente - kinozinātniece Valentīna Freimane. Tikšanās ar viņu allaž priecē, jo izdodas sarunāties skaistā, inteliģentā vācu valodā.
Stāvēšana pie plīts gan nekad nav bijusi dakteres hobijs. Agrāk pietrūka laika, tagad - cik diviem senioriem vajag? Dēls Ainārs aizgājis mātes pēdās - ir mediķis, bet brīvajā laikā - arī mednieks: «Viņš atved medījumu, man tas brīvdienās jāgatavo. Kad Ainārs nāk ciemos, vienmēr gatavoju pusdienas.» Kādu ilgdzīvošanas recepti daktere parakstītu senioriem? Jolanta Zariņa nešauboties nosauc galvenās zāles: «Vajag regulāri vingrot, jācīnās ar lieko svaru, jāskatās uz dzīvi labvēlīgām acīm un jāpalīdz citiem cilvēkiem.»