«Nevēlamies, lai mūs dēvē par lielisku progresīvā roka grupu, jo negribam iekļauties kaut kādos žanra rāmjos. Man tas asociējas ar divdesmit minūšu smagnējām un sarežģītām dziesmām, kurās daudz skan Moog sintezatori, bet mēs cenšamies spēlēt vienkāršāku mūziku, jo tajā arī mēdz notikt labas lietas, kas cilvēkus uzrunā,» stāsta Laionels, kurš ir akadēmiski izglītots komponists, aranžētājs un producents. Viņš dzimis Argentīnā, audzis Izraēlā un nu jau vienpadsmit gadu dzīvo Amsterdamā. Studējot kompozīciju, aizrāvies ar džezu, taču vēlāk sapratis, ka tas nav domāts viņam.
«Džezs ir masturbācija. Tam nav nekādas vainas, bet, ja tā ir vienīgā lieta, ar ko nodarbojies katru dienu, kļūst neinteresanti. Mūsdienu akadēmiskā eksperimentālā mūzika ir kā lietussargs jeb vairogs tiem, kuri taisa it kā lielo mākslu, un daļa klausītāju izliekas, ka to saprot - tas ir līdzīgi, kā kāds uztaisa gudru seju, palaiž purkšķi, un visi apkārtējie saka: «Oho, kas par jauku smaržu,» -, kaut gan, protams, viņi tā nedomā,» Laionels piebilst. Artis Orubs uzskata: «Džezs ir miris. Vajag improvizēt! Tā ir mana jaunā teorija.» Laionels viņu palabo: «Nē, džezs nav miris, tas vienkārši dīvaini smaržo. Patiesībā mēs visi grupā cienām džezu - mums ir džeza un klasiskās mūzikas pieredze.» Izrādās, grupas taustiņinstrumentālists paralēli ar Modest Midget spēlē basģitāru pankroka grupā.
Laionels uzsver, ka viņam nepatīk pretenciozi mūziķi, kuri savu paveikto uzskata par kaut ko īpaši nozīmīgu, nemaz nerēķinoties ar to, vai to akceptē arī citi. Visu izsaka mūzikas spēja uzrunāt klausītāju, un Modest Midget svarīga ir arī publikas reakcija koncertos. Ne jau dejošana, jo lielu daļu viņu dziesmu iespējams klausīties tikai sastingušā stāvoklī, bet klausītāju kontaktu ar mūziku viņi sajūt nekļūdīgi. «Ja tu gribi dzirdēt Britniju Spīrsu, tev jādodas kaut kur citur. Bet, ja tu gribi dzirdēt Britniju Spīrsu ar taurēm vai Pīteru Geibrielu dejojam vēderdejas, vari nākt uz mūsu koncertu.»