Tiesa, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un UNESCO pārstāvji pret šo ieceri izturas skeptiski, norādot, ka ceļš līdz vēstures un kultūras pieminekļu iekļaušanai pasaules nozīmes kultūras mantojuma sarakstā ir ilgs un darbietilpīgs un tas nenodrošinās sanatorijas sāpīgāko problēmu tūlītēju atrisināšanu.
«Mans mērķis ir panākt, lai Ķemeru sanatorijas apsaimniekošana notiktu atbildīgāk, lai tā netiktu izsolīta un sadalīta gadījuma rakstura īpašniekiem, un arī radīt labvēlīgus priekšnosacījumus līdzekļu piesaistei,» stāsta S. Meierovics, kurš uzskata, ka par labu iecerei runā pieredze, kas gūta saistībā ar Rīgas Doma baznīcas iekļaušanu UNESCO apdraudēto objektu sarakstā, fakts, ka Ķemeru kūrorts un Ķemeru kūrorta parks jau pašreiz ir Valsts aizsargājamo nekustamo kultūras pieminekļu sarakstā, kā arī Jūrmalas domes interese par objekta atjaunošanu. «Neslēpju faktu, ka esmu ieinteresēts valstiski nozīmīgu pieminekļu aizsardzībā arī kā būvnieks, jo arī būvniecība ir viens no ekonomikas attīstības dzinuļiem, savukārt Latvijā nolaistu, bet nozīmīgu ēku netrūkst,» apņēmīgi skaidro S. Meierovics.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadītāja vietnieks Jānis Asaris norāda, ka kopumā atbalsta rīcību, kas palīdz piesaistīt sabiedrības uzmanību Ķemeru sanatorijas saglabāšanai, tomēr, pēc viņa domām, šis solis nerisina sanatorijas aktuālākās problēmas. «Šobrīd ir svarīgi, lai gaidāmajā ziemas sezonā sanatorijai tiktu nodrošināta atbilstoša apsaimniekošana un apkure,» uzsver J. Asaris un piebilst, ka Ķemerus tomēr nevar salīdzināt ar, piemēram, Rīgas vēsturisko centru. VKPAI pārstāvis informē - institūcija ir nosūtījusi Ķemeru sanatorijas izsoles organizatoram, administratoram Ainaram Kreicam informāciju par nosacījumiem, kas ir jāievēro izsolē saistībā ar sanatorijas kā valsts nozīmes kultūras pieminekļa statusu.
UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas kultūras sektora vadītāja Ieva Švarca uzsver, ka pieminekļa iekļaušana Pasaules vēstures un kultūras mantojuma sarakstā ir ilgstošs process, kas prasa ilgu un mērķtiecīgu darbu no pašvaldības, īpašnieku un arī valsts iestāžu puses. Vispirms piemineklis ir jāiekļauj Nacionālā vēstures un kultūras mantojuma sarakstā, kas arī ir ilgs process, kurā lēmumu pieņem daudzas iesaistītās puses. Tikai pēc tam, kad objekts jau iekļauts nacionālā mantojuma sarakstā, var lūgt UNESCO atbildīgajai komisijai vērtēt iespēju iekļaut to arī pasaules mantojuma sarakstā, viņa stāsta un piebilst, ka daļēji lēmums par pieminekļa iekļaušanu šajā sarakstā ir politisks. Tāpēc nav pamata cerēt, ka centieni iekļaut sanatoriju sarakstā var kaut kā ātri palīdzēt uzlabot tās situāciju, vēl jo vairāk - UNESCO uzskata, ka šādu objektu saglabāšana pirmām kārtām ir pašu valstu atbildība, norāda I. Švarca.