«Viņi var skaļi sarunāties, spēlēties ar telefoniem, bet nekad neesmu redzējusi, ka kāds no viņiem par to tiktu sodīts vai vienkārši izraidīts no klases. Skolotāji man paskaidroja, ka tādā gadījumā vecāki nāktu uz skolu un sūdzētos, tāpēc pedagogi labāk izvairās no šādām nepatikšanām,» stāsta Mariona. Kāda cita lieta, ko jaunajai pedagoģei Latvijā ir grūti saprast, saistās ar mācību saturu - viņai nav skaidrs, kāpēc skolas administrācija bez konsultēšanās ar skolotājiem izlemj, ar kādām grāmatām viņi strādās.
Kādas mācību metodes savā darbā skolotāji šeit izmanto, Marionai uzzināt īpaši nav izdevies, jo, izņemot valodu priekšmetu skolotājus, lielākā daļa Latvijas kolēģu nav bijusi naska uz runāšanu angļu valodā. Komunikācijas trūkstot arī atsevišķu priekšmetu skolotāju starpā. «Manuprāt, tomēr būtu interesanti uzzināt, ko citi dara, jo tādā gadījumā visi skolotāji savu priekšmetu varētu pasniegt caur līdzīgiem tematiem,» uzskata Mariona. Taču, neraugoties uz šiem komunikācijas šķēršļiem, viņa novērojusi, ka skolā trūkst jauno tehnoloģiju, ar kuru palīdzību skolēni varētu iegūt praktiskas zināšanas, it sevišķi eksaktajos priekšmetos.
Pusgada laikā viņa tomēr ir pamanījusi arī Latvijas izglītības sistēmas stiprās puses. «Man patika, ka skolēni diezgan ilgu laiku strādā ar vieniem un tiem pašiem priekšmeta skolotājiem. Manuprāt, tādā veidā skolēnu un skolotāju starpā izveidojas labāka saikne. Līdz ar to skolotāji var vairāk sadarboties ar skolēniem. Kad es gāju skolā, manas stundas vairāk atgādināja lekcijas,» atceras skolotāja asistente no Francijas.