Itālijas spēles maniere Kasparu nav pārsteigusi. «Tā jau viņi spēlē - skrien kā dulli. Mūsu aizsargiem metās virsū visi trīs uzbrucēji. Izdevās gan viņu aktivitāti noslāpēt, jo spēle vairāk ritēja tomēr Itālijas zonā. Tur mums arī viegli neklājās. Itāļi slidinājās līdzi katram savam pretspēlētājam, tomēr mums ir meistarīgi uzbrucēji, kuri prata viņus viens pret vienu apspēlēt. Tā arī tikām līdz metieniem pa vārtiem. Pēc tam atkal bija tāda problēma, ka itāļi tuvu piespiedās saviem vārtiem. Ripa bieži vien līdz vārtiem nemaz neaizkļuva. Piecas gan aizgāja, tāpēc kopumā nevaram sūdzēties.»
Līdz pašām beigām nervozējuši ne tikai treneri un izlases vadītāji, bet arī spēlētāji. «Man īstas pārliecības pār uzvaru bija tikai pēc piektās iemestās ripas. Pie rezultāta 4:2 vēl visādi brīnumi varēja notikt. Atceros - Maskavā, šķiet, ielaidām pēdējā minūtē un pēc tam pagarinājumā zaudējām.»
Tikai vienu iemestu ripu pirmajā periodā Kaspars skaidroja ar treneru izvēlēto taktiku un ilgstošu spēli pa laukuma stūriem. «Mums bija uzdevums sēdēt aizsardzībā un gaidīt savas izdevības. Pāris reižu viņus noķērām uz pretuzbrukumiem, taču pēc tam gandrīz minūti ripu vazājām pa viņu zonu, līdz beidzot sapratām, ka pietiek to darīt un jāsāk līst uz vārtiem, jāizdara metieni. Tāds piegājiens atmaksājās. No vārtu priekšas un ar atlēkušajām ripām panācām izšķirošo pārsvaru.»
Daugaviņa otrajā iemestajā ripā nopelns esot maiņas partnerim Mārtiņam Karsumam. «Pirmajā un otrajā spēlē mēģināju izpildīt metienu, neapstādinot ripu. Nesanāca, laikam nūja ir par īsu. Mārtiņš teica, lai pamēģinu ripu apstrādāt un tikai tad mest. Tā arī darīju.»
Sarunas nobeigumā Kaspars runāja arī par novēršamiem trūkumiem. «Pilnībā ar spēli nevaram būt apmierināti, jo daudz kļūdījāmies aizsardzībā. Tomēr ir uzvara, varam mazliet papriecāties, bet rezultāts jāaizmirst un jāgatavojas nākamajai spēlei.»