Smiekli nāca arī par apliecībām. Patiesi, varena ideja, ko varētu papildināt - piemēram, izsniegt apliecību, kas apstiprina apliecību. Tā varētu ieviest autovadītāja apliecības apliecinājumu, pases un pensionāra apliecības apstiprinošus papīrīšus. Smiekli jau sanāca, bet bez asarām, jo par tādām blēņām nav ko raudāt.
Smagnēji darbojas
Var saprast tos kūtros prātus, kas, būdami pārliecināti, ka internetā balsot vēl nav īsti droši, nespēj pieņemt novēlējušo reģistrēšanu datorā, pieslēgtu pie lokāla tīkla - vēlētāja apliecības un štempeles vietā. Protams, ja pieņem, ka vēlēšanu komisijās papilnam negodīgo, tad citas izejas nav, visam jānotiek uz papīra, un tas jāapstiprina ar teju vai kanonizētu zīmogu, atvainojiet, spiedogu, tā laikam pareizāk.
Tāpēc, kaut Centrālās vēlēšanu komisijas priekšnieks - tas pats, kuram gadījās mājās aizmirst pasi, - izteicās, ka vēlēšanu vājā vieta ir pasu spiedogu sistēma un ka jāmaina būtu vēlētāju reģistrācijas kārtība, tomēr šķiet, ka vājā vieta ir pati komisija, kas pārāk smagnēji darbojas, nemaz nerunājot par problēmu risināšanu mūsdienu līmenī.
Vēl var piebilst, ka neierobežotai izvēlei apgrūtinoša ir kandidātu sadalīšana pēc dažādiem reģioniem, kas spiež katru dedzīgu politikas dalībnieku aut kājas tālam ceļam uz citu Latvijas apdzīvotu vietu, kur nu tas īstais saraksts, ja vēlas kādu politiķi ar krustiņu paslavēt. Vai izsvītrot slikto kaimiņu vai kādu citu, ko pazīst personīgi un tik labi, ka zina to, ko nezina plašāka publika.
Visticamāk, tas nav Cimdara kunga domas produkts, taču, bijis priekšsēdētājs ar savu komandu aktīvāks, izmantojis likumā paredzētās padomdevēja likumdevējam pilnvaras, iespējams, visi kandidāti būtu pieejami visiem vēlētājiem.
Nav laimēts loterijā
Tiktāl par vēlēšanu organizēšanu, bet par to rezultātu, kas nu ir publicēts, nākas atzīt, ka vairums interesentu izrādījušies gaišreģi, jo nekas neticams nav noticis. Patiešām, nekā jauna, ja neskaita to, ka, visticamāk, valdības veidošana ies kā smērēta (nevis sasmērēta, bet iesmērēta, lai berzi mazinātu).
Visbeidzot, apbrīnojama ar savu regularitāti kā prakse ir politiķu nakts svinības, kas rosina jautāt: ko īsti tie kungi un dāmas svin? Vai iegūtās iespējas? Vai to, ka citiem tagad būs viņus klausīt? Bet varbūt to, ka tikai izmanto legālu iespēju palaidnieciski uzdzīvot, vairumam to darot ārpus ģimenes bez sievām, vīriem, bērniem un vecākiem? Vispār jau tās tādas cilvēciskas vājībiņas. Tikai nepatīkami, ka šie nekaunas savas dzīres eksponēt medijos, ko tad labi redz tie, kas neko tādu atļauties nevar. Lai nu kā, bet tiešu atbildi uz jautājumam, ko vai kuru šie tad ir uzvarējuši, nav gadījies dzirdēt, jo nav jau laimēts loterijā un naidnieks arī nav sakauts. Tātad, ja atrod par nepieciešamu svinēt smagās nastas uzņemšanos, ko publiski apgalvo, rodas šaubas par elementāru lietu kārtības neizpratni.
Muļķība ir nemainīga
Tomēr tas viss ir nieks, ņemot vērā, ka ļaužu vairums ar savas dzīves situāciju izskatās apmierināti. Tā kā aizvadītajās vēlēšanās nekandidēja ekstrēmu programmu pārstāvji, daudzus cilvēkus diemžēl īpaši neinteresēja, kas būs pie varas - Jānis, Pēteris vai Milda, un tāpēc tie šo pasākumu neapmeklēja. Tas arī ir savas pozīcijas demonstrējums.
Patiesībā visa Latvijas politiskā sistēma īsti nav laba, tā novecojusi tāpat kā vēlēšanu kārtība (vai nekārtība) un tāpēc, iespējams, labāka būtu monarhija un nevis konstitucionāla, bet absolūta. Taču problēma paliek - kur lai ņem to labo ķēniņu?
Par daudzo vēlētāju acīm redzamo muļķību vispār nav vērts spriedelēt, jo tā ir konstanta parādība, kaut kas tāds, kas ir noturīgs, ilgstošs, arī bez svārstībām nemainīgs.