Valda pār savu un otra talantu
Pēc Hulio Kortāsara stāsta motīviem Vara Piņķa un Andra Gaujas veidotais dramatizējums, tāpat kā pats stāsts, droši vien katram uzdod citus jautājumus. Man tie bija mazāk par skaļo vārdu «ģēnijs» un tā attiecībām ar kādu, kurš ir visnotaļ talantīgs (taču ne tik absolūtā pakāpē kā, piemēram, dažādās Mocarta un Saljēri variācijās), vairāk par racionālā un iracionālā attieksmēm mākslā un dzīvē. Par cilvēku, kurš valda pār savu un otra talantu, un to, kurš to nespēj. Iespējams, par upura un izmantotāja dialektiku.
Kortāsara stāstā galvenie varoņi ir divi - narkotiku, alkohola un halucināciju nomocītais, talantīgais džeza saksofonists Džonijs (kura prototips ir leģendārais Čārlijs Pārkers) un vēstītājs - mūziķa hronists/evaņģēlists, džeza kritiķis Bruno. Lai arī stāsta centrā ir Džonijs, tomēr viss tiek pasniegts no Bruno skatpunkta (kas ir gana pašreflektējošs), līdz ar to liekot identificēties ar vēstītāju. Izrādē Kaspara Znotiņa Bruno stāstnieka funkciju realizē, ik pa laikam mikrofonā komentējot darbību (rakstot grāmatu par Džoniju), līdz ar to izrādes estētikā ieviešot zināmu atsvešinātības principu. Savukārt Gatis Gāga Džonija lomā izdzīvo nevis ģēnija, pat ne obligāti mākslinieka, bet vienkārši pār savām jūtām un prāta virāžām valdīt nespējīga cilvēka emocionālo stāvokļu gradācijas, kura kritumiem un kāpumiem labprātīgi pakļāvies vēl bariņš ļaužu.
Efejas un racionālais kodols
Abas lomas - Kaspara Znotiņa analītiskais, vienlaikus šaubu un kompleksu māktais Bruno un Gata Gāgas pārsātinātais Džonijs - arī ir izrādes lielākais ieguvums. Šajā gadījumā pat būtu vietā piesaukt apvazāto apolloniskā un dionīsiskā pretmetu - kamēr viens slīgst efeju un vīna dvingā, tikmēr otrs cenšas no tā izlobīt kādu racionālu un paliekošu kodolu (un vienlaikus - kodola izlobīšanas vārdā - ir gatavs piegādāt rumu un paciest Parīzes kapsētās salasītas stīgas, kas pēc kārtējās lēkmes veļas no Džonija kabatām). Aizvadītā JRT sezona, kurā viens no augstākajiem mākslinieciskajiem punktiem bija Māras Ķimeles iestudētais Otello, liek atcerēties arī neviennozīmīgās varoņu attiecības šajā Šekspīra traģēdijā: kura - Otello vai Jago - traģēdijai mēs sekojam?
Stāstā un izrādē Bruno nonāk pie secinājuma, ka Džonija bēda nav tā, ka viņu vajā dažādas kaislības. Viņa nemiera cēlonis ir tas, ka viņš pats ir vajātājs, tikai neviens nevar pateikt - kas ir tas, ko viņš vajā. Problēma ir nevis tā, ka Džoniju no viņa misijas nemitīgi novirza dažādi blakus faktori, bet gan tas, ka viņš ķer vēju, laiku, bezlaiku, pats sevi vai kaut ko ārpus savai personībai esošu. Gribētos teikt, ka stāsts ir ne tikai par vajātāju, bet drīzāk par valdītāju - kurš pār kuru ir noteicējs, cik katrs ir spējīgs apzināt un savaldīt savus un otra dēmonus.
Atskaties naidā 2. daļa
Savā ziņā Vajātājs skatāms kā 2008. gadā Vara Piņķa režijā tapušā Džona Osborna Atskaties naidā iestudējuma diloģijas otrā daļa. Luga Atskaties naidā sarakstīta 1956. gadā, Čārlija Pārkera dzīve noslēdzas 1955. gadā, Kortāsara stāsts sarakstīts XX gadsimta 60. gados - būtībā laiks ir tas pats, dzīves izjūta ir tā pati. Atskaties naidā Kaspara Znotiņa Džimijs ir talantīgs, taču realizēties nespējīgs cilvēks (būtībā aktieris lomu nospēlēja kā Hamletu, kuru viņam, ņemot vērā JRT repertuārpolitiku, visticamāk, tā arī nebūs iespējas spēlēt). Vajātājā Kaspara Znotiņa Bruno arī ir talantīgs (bet ne virstalantīgs), taču šoreiz realizēties spējīgs cilvēks, kurš savus panākumus lielā mērā balsta uz citu (džeza saksofonista Džonija) talanta. Savukārt Džonijs ir realizēties spējīgs, taču totāli destruktīvs cilvēks, kurš nespēj valdīt pār sevi un svārstās no ģeniālas spēles līdz šizofrēniķa murgiem, apvieno ģeniālus uzplaiksnījumus ar totālu nevarību.
Diemžēl ir pajukusi uzveduma kopējā struktūra. Tādas lomas kā paša režisora un Ivara Krasta atveidotie franciski mēļojošie Džonija grupas biedri (viņi atsevišķās ainās arī sanitāri) pilda tikai fona funkcijas un liek domāt, vai dramatizējumu nebūtu bijis lietderīgāk un skatuviski veiksmīgāk veidot, vairāk attālinoties no pirmavota - stāsta. Arī iestudējuma sieviešu lomas paliek pakārtotā pozīcijā. Ivetas Poles Lēna un Lienas Šmukstes Marķīze apvieno plašāku Džonija sieviešu galeriju stāstā. Iveta Pole Lēnas lomā (kas apvieno stāstā klāt neesošo Džonija sievu un viņa jauno draudzeni Dedē) turpina Atskaties naidā iezīmēto tēlu - labas ģimenes atvasi (Elisona), kas atdevusies neveiksminieka ģēnija (Džimija) valdzinājumam. Savukārt Liena Šmukste bagātās narkomānes Marķīzes lomā izveido kolorītu ekscentriķes tēlu, taču tas paliek pašpietiekams un kopējā iestudējumā it kā neiestrādāts.
Māksliniece Anna Heinrihsone nelielo spēles laukumu iedalījusi divās darbības ligzdās - XX gadsimta vidus dizaina tendencēs iekārtotā trūcīgā viesnīcas istabiņā un skaņu studijā/slimnīcas palātā/Marķīzes vannas istabā, kurā noslēdzas Džonija vētrainais mūžs. Aktieru kostīmos kontrastē Džonija savalkātais rozā halātiņš un Marķīzes tērpa pārspīlētās mākslīgās kažokādas.
Izrādē, kas veltīta ģeniālam mūziķim, tikpat kā neskan mūzika. Tas ir arī pamatoti, jo diez vai par mākslinieciski veiksmīgiem var atzīt risinājumus, kuros aktieris, kas atveido gleznotāju, dekoratīvi vicina otu, vai kuros skatītājam kā ģeniālu liek pieņemt viduvēju muzicēšanu. Tomēr džeza mūzikas ieraksts, kas skan tikai kā fons Kaspara Znotiņa Bruno komentāriem, arī nav īpaši veiksmīgs risinājums, turklāt nonāk pretrunā ar stāsta un izrādes ideju, kurā mūzika ir viss dzīves saturs, nevis tikai netraucējošs, patīkams fons.
Varis Piņķis kā režisors, līdzīgi kā aktieris, šajā iestudējumā atkāpies nenozīmīgā lomiņā, šķietami tikai piedāvājot tēmu un ļaujot kolēģiem pašiem to risināt. Līdz ar to var izprast, kā Gatis Gāga interpretē Džoniju vai Kaspars Znotiņš - Bruno, taču neatklājas paša režisora pozīcija, kā viņš interpretē tēmu kā kopumu.