Neviens savu nepanāk, tomēr vienojas dziesmā... Šo amizanto stāstu mazliet citādā variantā daudzi atcerēsies no kino (franču Čīkstuļa vai Holivudas Draudziņiem (Buddy Buddy); man prātā pēdējais ar nešķiramo pārīti Volteru Matau un Džeku Lemonu).
Džilindžers ar šo komēdiju rīkojies līdzīgi no skolas gadiem pazīstamajam bioloģijas romantiķim Mičurinam, kurš nepaguris mēģināja krustot sugas un uzpotēt jebkam jebko. Vebēram uzpotēts drusku no Ļermontova Dēmona, mazliet no Puškina dendija Oņegina, daļa dostojevščinas un padomju dzīves lozunga avosj. Killers ir krievu puisis Nikolajs, kuru spēlē Jurijs Djakonovs. Turpinot mičurinisko analoģiju - ceriņkrūmam uzpotēts ananass. Operācija ir gandrīz izdevusies: ananass ir sulīgs un kārdinošs, ceriņi gan tā īsti nav izdzīvojuši.
Precizēju - ar ananasu nedomāju tikai Djakonova varoni, bet viņa krievu dvēseles saspēli ar Valda Liepiņa tēloto ragnesi Fransuā Pinjonu. Viņi ir pretēji it visā. Sākot jau ar dreskodu: melns lietišķs uzvalks ar vesti pret casual klasiku. Skops, tēmēts žests pret nemitīgu dricelēšanos. Auksts snaipera skatiens pret uzticīga, bet pamesta šuneļa acīm. Tērauds pret buču. Ir bauda vērot atšķirīgo aktieru partnerību. Taču režisors pabīda krievu dvēseles iespējas vēl tālāk: sadauzījis galvu, izkrītot pa logu, un vēl dabūjis Pinjonam paredzētu trankvilizatora devu, Nikolajs, kurš līdz tam bijis skaists kā grēks un elegants kā flīģelis, izrādās arī vienkāršs kā zeme. Ar krakšķi lūst sirdij apliktā dzelzs stīpa, un Djakonovs to nospēlē ar tādu šarmu, kuram nav iespējams pretoties.
Šajā brīdī uzplaukst vēl viens Džilindžera potzars - lieliskā iedoma, ka Pinjona cerība atgūt neuzticīgo sievu varētu balstīties uz… karaoki. (Cerība vēlāk pa daļai attaisnosies: uz Felicita aizbēgusī sieva reaģēs kā uzvelkamā vāvere uz atslēdziņas pagriezienu - ar lēkāšanu.) Pinjona sirdsdziesmai Yesterday Koļa pretī liek Pesņu pro zaicev no Briljantu rokas. No visas sirds, ar plašiem žestiem, deju uz galda un augšpēdus karuseli, aizāķējot pēdas aiz ventilatora lāpstiņām! Priekškars lēnām aizveras.
Traģikomiska ir Koļas mokošā atgriešanās Nikolaja bruņās, pirmām kārtām mēģinot samudžinātajos matos ieķemmēt nevainojami taisnu celiņu. Skaidrs, ka viņa šautene, kas ieraudzīta jau pirmajā cēlienā, otrajā tā arī neizšaus, jo jauniegūtais draugs neļaus. Abi iztukšos viesnīcas bāriņu un vienosies dziesmā, kuras disku Nikolajs glabājis azotē. Tā būs Grigorija Ļepsa Rjumka vodki na stoļe, kas skanēs ausīs vēl pāris dienu pēc izrādes.. Tikai tas ceriņkrūms… Rodas sajūta, ka pārējos aktierus - Gintu Andžānu (viesmīlis), Daini Gaideli (killera palīgs Fēlikss), Juri Kalniņu (Pinjona sāncensis dr. Volfs) un Aiju Dzērvi (neuzticīgā sieva) - režisors nav iepazīstinājis ne ar kopējo koncepciju, ne iecerētās izrādes žanru un stilu. Ikviens ir kontrasts visam pārējam un, jo sirsnīgāk spēlē, jo vairāk kavē darbību un paskaidro to, kas tāpat jau ir saprasts. Trīs stundas dzirkstošai komēdijai - tas ir daudz par daudz.