Uz Londonu netika
Suns Šmeļkovu ģimenē ienāca nejauši. Kirils atzīst, ka viņam labāk patīk kaķi un tie mājā bijuši vienmēr: «Ērika vienmēr kādu pamestu paklīdenīti atstiepa. Kaķi ir neatkarīgāki, bet suns visu laiku skatās acīs - nu, saimniek, ko darīsim? Tas uzliek atbildību.» Tagad situācija ir krasi mainījusies. Pirms trim gadiem Šmeļkovu vecākais dēls Konrāds ar sievu iegādājās Džeka Rasela terjeru Ruso. Pēc tam viņiem piedzima dēliņš, un šogad janvārī visi trīs aizbrauca uz Londonu. Anglijā suni ievest ir sarežģīti, tāpēc Ruso uz laiku tika atstāts pie vecākiem. Kirils smej: «Tik vecs jau esmu, ka saprotu - viss šajā dzīvē ir uz nenoteiktu laiku. Arī Ruso. Apzināti es suni nekad nebūtu ņēmis, jo zinu, kā dzīvnieks piesien. Viņš nekad nesapratīs, kāpēc neesi ieradies mājās laikā, neizved ārā un nepabaro viņu.» Arī Ērika spriež - ja kāds viņai būtu stāstījis, ka Kirils un Ruso kļūs nešķirami, ka vīrs visur dosies kopā ar savu uzticamo draugu, viņa neticētu: «Esmu dzimusi laukos, uzaugusi kopā ar suņiem, kaķiem, aitām, govīm un ruksīšiem, un man vienmēr gribējās suni, taču Kirils neļāva, jo pilsētā suns caurām dienām viens mājās mocīšoties. Tad vecākais dēls mums piespēlēja Ruso, un Kirilam nebija izejas. Tagad mans mūža sapnis ir piepildīts.» Ērikas mīlestībai uz suni ir arī cits saprotams pamats: „Ruso ir mana saikne ar dēlu Londonā, viņiem abiem ir brūnas cilvēciski siltas acis.» Ērika priecājas, ka Lūkass augs kopā ar suni: «Dēls mācās saprast, ka suns nav rotaļlieta, ka tā ir atbildība un pienākums. Lūkass ir laimīgs, kad Rusiņš ierāpjas pie viņa gultā, uzliek galvu uz spilvena un aizmieg.»
Kirils stāsta, ka sākumā bija bažas, vai abi mājas kaķi Mincene un viņas dēls Mačatiņš pieņems Ruso. Taču domstarpību nebija: «Par laimi, abiem kaķiem un Ruso ir līdzsvarota psihe. Mincene Rusiņam uzšņāca, norādot, ka mājās saimniece ir viņa, bet flegma Mačatiņš ļāva sunim sevi apostīt no visām pusēm, un pierakstīšanās bija notikusi.» Ērika stāsta, ka vienmēr apsmaidījusi tos, kuri savus sunīšus ģērbj dažādās drēbītēs: «Tagad esmu tāda pati - drīz brauksim uz Londonu pie dēla, un es meklēšu mētelīti Rusiņam, jo mūsu klimatiskie apstākļi ziemā ir par bargu šai šķirnei.»
Četrkājainais redaktors
Kolēģi izdevniecībā Dienas žurnāli, redzot, ka Kirils ierodas darbā ar savu pavadoni, joko - Rusiņš nāk taisīt Playboy. Suns redakcijā paklausīgi guļ uz dīvāna un uzmana, lai Kirils nepazustu no viņa redzesloka: «Kur es, tur viņš, tā mēs kopā strādājam.» Dizainers turpina: «Suns bez nosacījumiem dāvā cilvēkam mīlestību, nepieprasa viņam kļūt citādam, nekritizē un necenšas pārveidot. Ruso mīl mani tādu, kāds esmu. Varbūt tāpēc, ka nesastop šīs īpašības sev līdzīgo sabiedrībā, cilvēki aizvien biežāk iegādājas suni?»
Kirils atceras, ka suns par saimnieku izvēlējies viņu: «Nesen nokritu no riteņa, apdauzījos, divas dienas nogulšņāju. Ruso negribēja bez manis iet staigāt, visu laiku gulēja man blakus.» Dizainers neslēpj: «Es Ruso neko neesmu iemācījis. Visu, galvenokārt paklausību, kas nemaz nav tik raksturīga šai šķirnei, viņam iemācījusi mana vedekla.» Kirils piebilst, ka dēls ar sievu joprojām ļoti interesējas par Ruso un ļoti pārdzīvo suņa veselības kaites.
Ruso Šmeļkovs ieradis!
Jau pirms kāda laika Kirils ievēroja, ka suns dīvaini pievelk pakaļkāju, taču domāja, ka viņam sāp senāk iegūta trauma. Taču reiz, skrienot pēc bumbiņas, Rusiņš pakrita un ilgi, sāpīgi smilkstēja. Kirils atceras: «Devāmies uz veterināro klīniku. Tur reģistratūrā man prasa: «Uzvārds?» Samulsu - mans? Šmeļkovs. Reģistratore skaļā balsī komentēja - ā, Ruso Šmeļkovs ieradies!»
Ārsts, narkoze, rentgens un diagnoze - locītavu iekaisums, iespējams, iedzimta artroze. Nepieciešama medikamentoza ārstēšana un miers, bet Kirilam grūti iedomāties Rusiņu kā večuku mierīgi soļojam blakus. Viņš gan pēc bumbiņas un kociņa skrējis, gan Jūrmalā suņus aiz augstiem žogiem kacinājis, gan tauriņus ķēris, gan jūrā peldējies. Tagad viss būs jādara mierīgāk. Kirils tam ir gatavs.
Dizainers atzīst, ka jaunais ģimenes loceklis uzlicis papildu pienākumus, taču priecājas par tiem: «Mēs divas reizes dienā kārtīgi izstaigājamies. Jūrmalā katru rītu un vakaru pat pa divām stundām. Katru dienu kopā ejam uz darbu. Uz ielas dzirdu sakām - kāds jauks sunītis! Paskatos - tas par Rusiņu. Es esmu lepns.»
Ērika Šmeļkova mīļi saka: «Esmu Rusiņam pateicīga par mīlestību un maigumu, ko viņš sniedz Kirilam.»