Tiesa, sev uzmanību Pečura pa īstam pagaidām ir pievērsis tikai vienu reizi, pēdējā spēlē iemetot vienīgo ripu Čehijas vārtos (1:3). Tas neesot bijis laimīgs gadījums. «Tā bija pāris gadu garumā iespēlēta kombinācija. Treniņos rūpīgi pieslīpējām, un šoreiz viss labi sanāca arī spēlē. Čehijas spēlētājs aizslidoja uz maiņu un pazaudēja savu pretspēlētāju. Kaspars (Saulietis) acīgi man piespēlēja, un precīzi trāpīju.»
Pečura apstiprināja, ka metiens ceļgala augstumā no zonas vidus ir viens no viņa galvenajiem trumpjiem. Spēles izpratne Sergejam arī ir itin laba, tikai gribētos ātrāku slidojumu un lai nebūtu pārlieku vilcināšanās lēmuma pieņemšanā.
Spēlētāja karjerā Pečura ārpus Latvijas spēkus izmēģinājis tikai vēl Krievijas klubos Voskresesnkas Himik-2 un Maskavas Krilja sovetov. Sezonas sākumā viņš centās iekļūt Rīgas Dinamo, taču, neizcīnījis vietu pamatsastāvā, aizbrauca uz Krilja sovetov. Latvijā labākā sezona viņam bija 2007./2008. gada sezonā ASK/Ogres sastāvā. Toreiz lielā mērā Sergeja rezultatīvā spēle palīdzēja ogrēniešiem izcīnīt Latvijas čempionāta sudraba medaļas.
Ceturtais trijnieks Manheimā uzdeva arī toni. Pirmajā spēlē ar Šveici (1:3) vārtus guva Gints Meija, otrajā ar Kanādu (1:6) - pirmās maiņas aizsargs Georgijs Pujacs, bet pēc Pečuras partneru Jura Štāla un Ginta Meijas piespēlēm. Sergejs jau bija paguvis aizslidot uz maiņu.
«Vislabāk tomēr jutos pēdējā spēlē ar Čehiju. Vispirms jau tāpēc, ka bija lielāks spēles laiks un varēju vienmērīgi ieiet spēles ritmā.» Nokļūšana tik nopietnā hokeja sabiedrībā viņu nav samulsinājusi. «Domāju, ka varam līdzvērtīgi spēlēt ne tikai ar čehiem, bet arī ar kanādiešiem. Viss ir atkarīgs no noskaņojuma uz konkrēto spēli un veiksmes.» Pirmo iemesto ripu par piemiņu nav paņēmis, jo tā tomēr neesot pirmā valstsvienībā, un cer, ka nebūs arī pēdējā pasaules čempionātā.