Šobrīd Maksātnespējas likuma ietekme būs minimāla, jo inficētajiem kredītiem jau ir izveidoti uzkrājumi. Bet par ietekmi uz nākotni var tikai izteikt prognozes, kurās reālā dzīve un banku savstarpējā konkurence ienesīs savas korekcijas. Skaidrs, ka bankas praktiskajā darbībā ņems vērā šīs atvieglotās bankrotēšanas iespējas, kas tagad ir radītas, pieņemot Maksātnespējas likuma grozījumus. Tas varētu izpausties vispirms ar daudz rūpīgāku klienta maksātspējas izvērtēšanu. Izšķirīga būs klienta maksātspējas ilgtspējas izvērtēšana. Būs arī diskusijas par izsniedzamā kredīta lielumu. Izsniegtā kredīta summas sasniedza 80-90% no ķīlas vērtības, taču tagad, kad likumā ir iestrādātas normas, kas nozīmē, ka labākajā gadījumā banka var cerēt uz 50% summas atgūšanu, acīmredzot arī izsniegtā kredīta summas lielums arī varētu būt tuvāks 50% no ķīlas vērtības. Vai tie būs 60%, 70% vai varbūt 55%, to noteiks konkurence.
Varbūt jādomā par tā dēvētās amerikāņu hipotekārās kreditēšanas sistēmas ieviešanu Latvijā?
Par amerikāņu hipotekārās kreditēšanas sistēmas ieviešanu runājot, jāsaka, ka nez kāpēc mēs domājam, ka tā ir ļoti laba. Tiek aizmirsts, ka tieši ASV hipotekārās kreditēšanas sistēma bija sākums globālajai finanšu krīzei.
Iespējams, protams, ir viss. Šīs valdības deklarācijā ir ierakstīta apņemšanās izstrādāt Hipotekārās kreditēšanas likumu, Saskaņas centra priekšvēlēšanu programmā arī tas ir ierakstīts. Ko saka bankas? Jā, lūdzu! Bet jāņem vērā, ka tad jāievieš viss pasākumu komplekss, uz kuru balstoties šāda sistēma eksistē. Pagaidām visi grib ieviest tikai vienu principu - to, ka brīdī, kad cilvēkam rodas problēmas ar saistību izpildi, viņš noliek atslēgas un ir brīvs no savām saistībām.
Taču, lai sistēma darbotos, ir nepieciešama visaptveroša jebkuras fiziskās personas ienākumu un īpašumu apzināšana, proti, deklarēšana. Tās mums Latvijā nav. ASV nav prakses masveidā saņemt aplokšņu algas. Lai ieviestu ASV sistēmu, ir vajadzīgi vēl divi elementi - plašs un attīstīts tirgus un izvērsta hipotekāro ķīlu zīmju tirdzniecība. Būtiskākā atšķirība starp Latvijas un ASV hipotekārās kreditēšanas sistēmām ir tā, ka ASV fiksē hipotēku, tiek izlaists attiecīgs vērtspapīrs, kas ir aptuveni 75% no ķīlas vērtības un kas tiek pārdots vērtspapīru tirgū. ASV hipotekārās ķīlas zīme savulaik tika uzskatīta par vienu no visdrošākajiem vērtspapīriem, tādā veidā ASV bankas ieguva līdzekļus kreditēšanai. Lai iedzīvinātu ASV sistēmu, ir vajadzīgs ļoti aktīvs nekustamā īpašuma tirgus. ASV īpatnība ir tā, ka amerikāņi ir pieraduši salīdzinoši bieži mainīt dzīvesvietu, tāpēc tirgus ir ļoti aktīvs. Pie mums tas vienkārši nav iespējams - nav ne izvērsta, plaša nekustamā īpašuma tirgus, ne vērtspapīru tirgus, ne sakārtotas vispārējās vides, kas ļautu novērtēt katras mājsaimniecības un cilvēka ienākumu līmeni.
Pašlaik vidusmēra iedzīvotāju acīs banku tēls ir diezgan negatīvs, attieksme pret kredītu ņemšanu - piesardzīga. Kā jūs domājat to mainīt?
Mākslīgi neko nevar panākt. Kas būtu Latvijā spodrināms, lai uzlabotu Saeimas vai valdības tēlu? To var panākt tikai ar darbiem.
Laikā, kad bankas pilnībā apmierināja kredītu pieprasījumus, bankas bija labas. Tagad, kad daudziem ne jau banku, bet citu iemeslu dēļ ir parādījušās grūtības ar kredītu atmaksāšanu, bankas ir sliktas, jo ir devušas kredītus. Es šādos gadījumos saku, ka visi zina, ka alkohola lietošana ir kaitīga veselībai, bet valsts izsniedz licences, atļauj tirgot alkoholu kafejnīcās un veikalos. Vai tad kāds pārmet veikaliem, ka tie pārdod alkoholu?
Tiek pārspīlēts, apgalvojot, ka bankas deva kredītus pa labi un pa kreisi. Bankas izsniedza kredītus konkrētos apstākļos - Latvijā ieplūda milzīga ES nauda, nāca investīcijas, algas auga griezdamās, uzņēmumiem bija peļņa. Nebija nevienas nozares, kas paliktu apdalīta. Pilnībā tika apmierināts pieprasījums pēc kredītiem gan lauksaimniecībā, gan rūpniecībā, gan pakalpojumu nozarē...
Vai tad bankas nesaprata, ka ir riskanti tik aktīvi izsniegt kredītus, ja nav sakārtotas likumdošanas?
Bez šaubām, no šodienas viedokļa skatoties, varētu teikt, ka varēja ierobežot kreditēšanas apjomus. Kas būtu mainījies? Labi, būtu izsniegts divreiz mazāk kredītu! Bankām no tā būtu tikai labāk, būtu divas reizes mazāki zaudējumi! Bet tas jau neko nemainītu. Problēmas ar kredītu atmaksāšanu Latvijā parādījās pavisam citu iemeslu dēļ. Viss sākās no privātā sektora, kad, iestājoties globālajai ekonomiskajai krīzei un samazinoties eksportam, daudzi privātie uzņēmumi būtiski sašaurināja savu darbību un cilvēki palika uz ielas. Kaut vai celtniecības nozare, kur daudzi tūkstoši cilvēku, kam bija kredītsaistības, palika bez darba. Kredītu neatmaksāšanas pirmais vilnis sākās ar privātā sektorā nodarbinātajiem jau 2008. gada sākumā. Smagākās problēmas savukārt radīja valsts, masveidā samazinot atalgojuma līmeni sabiedriskajā sektorā un masveidā atlaižot cilvēkus. Vai kāds eksperts 2006. gadā varēja iedomāties, ka 2009. gadā Latvijas valdība no pozīcijas «spiedīsim pedāli grīdā» pāries uz bremzēšanu? Tieši sabiedriskajā sektorā strādājošie kādreiz likās drošākie klienti bankām. Kur vēl stabilāks klients par ierēdni, kuru no atlaišanas sargā Civildienesta likums?
Kādi, jūsuprāt, ir krīzes iemesli?
Latvijā krīze sākās ar budžeta krīzi. Tepat Igaunijā tās pašas bankas izsniedza kredītus, uz vienu iedzīvotāju Igaunijā ir izsniegts vairāk kredītu nekā Latvijā. Tajā pašā laikā tas netraucē Igaunijai iestāties eirozonā.
Latvijas valdība pie Starptautiskā Valūtas fonda nevērsās Parex bankas dēļ, bet gan tāpēc, ka Latvijai bija izveidojies nenormāli augošs budžeta deficīts un valsts parāds, kuru vajadzēja pārfinansēt. Krīzes apstākļos Latvijai nebija nekādu izredžu aizņemties starptautiskajos tirgos naudu, ar ko to izdarīt. No 7,5 miljardus lielā aizdevuma aptuveni trešdaļa ir paredzēta «vecā» parāda pārfinansēšanai, otra trešdaļa - budžeta deficīta segšanai un vēl viena trešdaļa - finanšu sektora stabilizācijai. No šīs pēdējās trešdaļas neliela daļa ir izmantota Parex bankas problēmu risināšanai. Citas bankas savas problēmas risina pašas saviem spēkiem. Latvijā atšķirībā, piemēram, no Zviedrijas valsts resursi banku problēmu risināšanai netiek izmantoti. Banku īpašniekiem pagājušajā gadā krīzes radīto problēmu risināšana izmaksāja gandrīz miljardu latu, šī nauda tika papildus iemaksāta kapitāla palielināšanai, lai segtu zaudējumus. Šogad īpašnieki vēl apmēram 150 miljonus latu ir ieguldījuši kapitāla palielināšanā.
Vai attiecībā uz uzņēmumu kredītu restrukturizēšanu bankām tomēr nevajadzēja būt elastīgākām? Bija uzņēmumi, kuri, nespējot vienoties ar banku par kredīta restrukturizēšanu, kļuva maksātnespējīgi.
Mēs taču nerunājam par ideāliem uzņēmumiem, kuriem viss ir kārtībā ar bilanci, kuri eksportē, maksā nodokļus, un tad pēkšņi atnāk sliktā banka un nedod kredītu. Ja deviņiem no desmit uzņēmumiem kredīti tika restrukturizēti, bet desmitajam - ne, tad varbūt problēma ir nevis bankās, bet pašā uzņēmumā? Ko nozīmē restrukturizācija? Tas nozīmē pārkārtot uzņēmuma darbību. Ko darīt bankai, kad uzņēmums piedāvā tipisku restrukturizācijas plānu - sadalīt uzņēmumu trijās daļās: vienā vecajā un divos jaunos uzņēmumos. Vecajā uzņēmumā tad paliktu visi parādi, nodokļi, tas ietu uz bankrotu... Bet banka nevar pieņemt šādu restrukturizāciju, nevar piedalīties valsts uzmešanā... Banka noraida tādus plānus. Bez šaubām, klienti jau nekad nestāstīs, ka tāds ir bijis viņu restrukturizācijas plāns.
Pēdējo gadu laikā Finanšu policija ir atklājusi 19 vai 20 naudas atmazgāšanas shēmas, kuru centrā ir kāds organizators, ap kuru var būt līdz 100 klientiem, kas izmanto viņa pakalpojumus. Bankām ir ļoti daudz informācijas, kas ietekmē pieeju restrukturizācijai. Jebkurā gadījumā, lai notiktu kredīta restrukturizācija, ir vajadzīga abu pušu griba. No banku puses tā ir - labāk pusdzīvs klients nekā miris.
Runājot par kredītu restrukturizācijas pieejamību, saskaņā ar oficiālajiem datiem līdz 2010. gada 2. ceturksnim ir restrukturizēti kredīti par 2,9 miljardiem latu jeb gandrīz viena piektā daļa no izsniegtajiem kredītiem.
Pēdējā laikā slikto kredītu īpatsvars vairs tik strauji nepieaug?
Jā, slikto kredītu pieaugums samazinās. Smagākais krīzes punkts ir aiz muguras, ir sākusies ekonomikas atveseļošanās.
Un kas notiks rudenī, kad pieaugs apkures tarifi un kādai daļai mājsaimniecību, kam līdz šim nebija problēmu ar kredītu atmaksu, šādas grūtības radīsies?
Varētu rasties problēmas. Bet ne jau visām mājsaimniecībām ir kredīti. Tikai 20% no visām mājsaimniecībām ir kredīti. Ir, protams, klienti, kas spēj nomaksāt vai nu komunālos maksājumus, vai kredītu. Diemžēl mēs neprognozējam, ka pakāpeniska ekonomikas atveseļošanās dos straujus uzlabojumus, jo ir elementi, kas bremzē šīs atveseļošanās iespējamās pozitīvās sekas. Kaut vai jūsu minētais apkures tarifu pieaugums. Turklāt, diemžēl pieaugs arī procentu maksājumi par esošajiem kredītiem. Krīzes laikā Euribor samazinājās, un daudziem klientiem reālie maksājumi par kredītu samazinājās gandrīz uz pusi. Tagad Euribor sāks kāpt uz augšu, un tas nozīmē lielākus procentu maksājumus, kas negatīvi ietekmēs ekonomikas atveseļošanos. Tomēr mēs uzskatām, ka smagākais ir aiz muguras, samazinās gan slikto kredītu īpatsvara pieaugums, gan kavējumi. Ļoti žēl, ka kredītu restrukturizācijā nepiedalījās valsts - tā nenāca palīgā ne bankām, ne kredītņēmējiem.
Runājot par valsts atbalstu - vai bija vērts pretoties Finanšu ministrijas piedāvātajai kredītņēmēju atbalsta programmai, ja pēc tam tika pieņemts Maksātnespējas likums?
Maksātnespējas likums jau neko nemaina. Tie politiķi, kas iedomājas, ka ar Maksātnespējas likumu var atrisināt kādu problēmu, laikam neko nesaprot. Tēlaini salīdzināt varētu tā - jūs esat nolēmis izdarīt pašnāvību un nostājaties uz tilta pār Daugavu. Tagad ar Maksātnespējas likumu ir radīta iespēja, ka kāds jūs pagrūdīs pāri margām. Maksātnespējas likums nav nekāds risinājums - bankrots ir briesmīga lieta, ko var piemērot tikai tādēļ, lai nokārtotu formalitātes, ja cilvēkam ir sakrājies tāds parādu līmenis, kas nav atmaksājams. Tas absolūti neder gadījumos, kad cilvēka parādsaistības ir 10 000 vai 20 000 latu, kas jāatmaksā divdesmit gadu laikā. Ja parāds ir radies tāpēc, ka cilvēks ir zaudējis darbu vai viņam ir samazināta alga, viņam ir visas izredzes vienoties ar banku un parādu savas dzīves laikā atmaksāt. Cita lieta ir gadījumi, kad parādi ir radušies, nodarbojoties ar nekustamā īpašuma spekulācijām un nereģistrētu uzņēmējdarbību. Pirka, pārdeva, pirka, pārdeva, kamēr tirgus gāja uz augšu, problēmu nebija... No 120 personām, kas ir bankrota situācijā, esam izanalizējuši 80 fizisko personu maksātnespējas lietas. Kopējais parāds šiem cilvēkiem ir 34 miljoni latu - vidēji 425 tūkstoši latu uz vienu personu. Šiem 80 cilvēkiem pieder 637 nekustamie īpašumi - tātad vidēji 8,5 īpašumi. Lūk, šāda tipa cilvēkiem no algas atdot savus parādus ir nereāli, tādus parādus var dzēst, tikai darbojoties biznesā, bet nekustamā īpašuma bizness ir apstājies. Viņiem nekas cits neatliek kā iet uz bankrotu, kas absolūti neder ierindas kredītņēmējam, kam vidējais hipotekārā kredīta atlikums ir 32 tūkstoši latu. Tā dēļ nav vērts iet uz bankrotu, jo bankrota procesā jāpārdod visa sava manta. Vidējam kredītņēmējam daudz saprātīgāk ir restrukturizēt kredītu, meklēt jaunu darbu vai papildu ienākumus, nevis iet uz bankrotu.