Visos nozīmīgākajos pasaules medijos šogad plaši tika pieminēta Irākas kara desmitgade. Apskatos pārsvarā dominēja toreizējiem demokrātijas aizstāvjiem neglaimojošs viedoklis. Varētu teikt, ka iebrukums Irākā plaši tika vērtēts kā prettiesiska un morāli nosodāma rīcība. ASV un Rietumu tēlam tas, visticamāk, bija lielākais kauna traips kopš Vjetnamas kara laikiem.
ASV joprojām ir militāri spēcīgākā valsts pasaulē, tomēr sabiedrības vispārējais antiamerikāniskais noskaņojums šo pozīciju noteikti nestiprina. Zināmas antipātijas no Krievijas, Ķīnas vai Ziemeļkorejas pilsoņu puses nekādu izbrīnu neizraisa, taču, ja līdzīgs noskaņojums sāk valdīt sabiedroto vai pat pašu amerikāņu vidū, tas jau ir pietiekami nopietni. Sevišķi, ja sadarbība ir balstīta uz kopējām vērtībām.
Atgriežoties pie Irākas - toreiz par pamatu iebrukumam kalpoja viltoti pierādījumi, karadarbība tika aizsākta bez ANO mandāta, un par politisko risinājumu pēc diktatora gāšanas neviens nebija padomājis. Desmit gadu nu ir aizritējuši, neokonservatīvo Bušu amatā ir nomainījis demokrāts Obama, tomēr notikumi pārsteidzoši precīzi atkārtojas.
Konkrētu pierādījumu par zarīna lietošanu Sīrijā joprojām nav. Visas iepriekšējās aizdomas līdz šim tikušas pietiekami profesionāli atspēkotas, tomēr nervu gāzes izmantošana no valdības spēku puses nemanot jau ir kļuvusi par faktu. Militārai intervencei no ārpuses līdz šim nav arī ANO mandāta, bet tas nav liedzis jau publiski kalkulēt iespējamās intervences izmaksas. Lielvalstu spēle ANO Drošības padomē ir diezgan skaidra. Ķīnas un Krievijas veto varbūt arī ir kaitinošs, taču, to pārkāpjot, Amerika var laupīt vēl pēdējo ticamību organizācijai, kas tomēr ir būtiska starptautisko tiesību sargātāja.
Ģenerāļa Mārtina Demsija ziņojums par iespējamiem militārajiem tēriņiem vispār bija īsts apmāna meistarstiķis. Iepriekš tika runāts - piegādāt nemierniekiem ieročus vai ne -, bet tagad publiskā diskusija galvenokārt notiek par to, vai mēs varam atļauties noteikt lidojumu aizlieguma zonu virs Sīrijas vai ne. Tas, protams, ir dārgi, tāpēc varbūt labāk vienkārši raidīt raķetes uz stratēģiski svarīgiem objektiem. ANO un zarīns jau ir pavisam aizmirsušies.
Pilnā sparā ritošā nemiernieku radikalizēšanās un viņu apbruņošana arī neļauj domāt par to, ka tiek veidota kaut kāds politiskais risinājums pēc Asada. Pagaidām tiek atbalstīts jebkurš, kurš cīnās tā dēvēto opozicionāru pusē. Galvenais, lai krīt diktators, un pēc tam jau redzēs. Kaut kādas humānās intereses pamatot šeit būs ļoti grūti.
Nez vai Savienoto Valstu pastāvēšanas vēsturē publiski jebkad ir bijis pieejams vairāk ASV darbības kritizējošas informācijas, nekā tas ir šodien. Spektrs ir plašs. Tas sniedzas no profesionālā pētnieciskās žurnālistikas žanra līdz pat fantastiskām sazvērestības teorijām. ASV ir valsts, kas lielā mērā ir balstīta ticībā savam morālajam pārākumam, kā civilizācijas lāpnesis tā ved aiz sevis visu Rietumu pasauli. Šīs vērtības strauji zūd. Par to, cik tas var būt bīstami, liecina Meninga un Snoudena piemērs.