Administratora atalgojums par maksātnespējas procesa vadīšanu sastāv no vienreizējās iemaksas divu minimālo mēnešalgu apjomā, kā arī procentiem no maksātnespējīgās personas kreditoriem atdotajām summām. Ja par to tiek panākta vienošanās kreditoru sapulcē, administratoram var tikt piešķirta arī mēnešalga par savu pienākumu pildīšanu. Līdz ar to, tiekot pie pamatīga reāli strādājoša uzņēmuma bankrota organizēšanas, nopelnīt var iespaidīgi. Tas arī aktīvākajiem nozares darboņiem ļāvis krīzes gados iegādāties luksusklases auto un medijos lepoties ar augsto dzīves līmeni.
Tomēr paši maksātnespējas administratori ar esošo kārtību ir nemierā, norādot, ka tā neveicina ieinteresētību uzņēmuma darbības atjaunošanā. Piemēram, Latvijas Sertificēto maksātnespējas administratoru padomes priekšsēdētājs Ilmārs Krūms pat atsaucas uz bēdīgi slaveno Palink lietu: «Principā pēc šādas kārtības administrators būtu bijis ieinteresēts izpārdot visus aktīvus, nevis atjaunot uzņēmuma darbību. Viņš pats būtu nopelnījis vairākus miljonus, bet valsts saņemtu prasību no ārvalstu investoriem par vairākiem simtiem miljonu lielajām zaudētajām investīcijām.»
Viņš šo kārtību skaidro ar «lobēšanas disbalansu» starp kreditoriem un uzņēmējiem, kas esot nosvēries par labu kreditoriem. Līdzīgu tēzi izsaka arī Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Aigars Lūsis (VL-TB/LNNK), kurš pats ir sertificēts maksātnespējas administrators.
Arī A. Štokenbergs, kura partija maksātnespējas jautājumos lielākoties ir administratoriem pretējā frontes pusē, atzīst, ka viņam kā uzņēmējam problemātiska šķiet situācija, kas administratoram liek būt ieinteresētam pēc iespējas ātrākā uzņēmuma aktīvu izpārdošanā, «nevis, piemēram, investora piesaistē, kurš atjaunotu uzņēmuma darbību».
Tomēr, par spīti tam, attiecībā uz šo jomu skaļi izskanējušu iniciatīvu no iesaistītajām pusēm vēl nav, un paredzams, ka Saeimā briestošajā cīņā šis jautājums neieņems centrālo lomu. «Pat ja kas principiāli savādāks tiks iesniegts, tik un tā netiks pieņemts,» paredz I. Krūms.