Zināšanu sabiedrības ir daļa no 2000.gadā iniciētās ES Lisabonas stratēģijas, kuras virsuzdevums ir ne tikai Eiropas Savienības ekonomikas modernizācija, bet arī konkurētspējas palielināšana - it sevišķi, sacenšoties ar ASV.
Galvenais, kas atšķir zināšanu sabiedrību un zināšanu ekonomiku no citiem ekonomiskās attīstības modeļiem, ir, ka zināšanas tiek uzlūkotas kā galvenais produktivitātes avots ražošanā. Citiem vārdiem, pievienotā vērtība ne tik daudz balstās uz darbaspēka ekspluatāciju un kapitāla ieguldījumu, kā uz zināšanām, kuras parādās galaproduktā. Tā vērtības pamatā ir inovācijas, kas balstās uz zināšanām. Tas nozīmē, ka visa sabiedrība tiek iesaistīta vairāk vai mazāk tādā kā racionalizatoru kustībā, nemitīgi izgudrojot jaunus un uzlabojot vecos produktus, piedāvājot tos pasaulei arī, piemēram, ar patentu mehānisma palīdzību.
Tādējādi arī politiskajā līmenī nozīmīga kļūst izpratne par to, kā sabiedrība apgūst zināšanas un kā tās izmanto. Kā pamatrādītājs tiek izmantoti slavenie 3% no IKP, kuri katru gadu nacionālajām valstīm ir jāatvēl zinātnei un attīstībai (1% valsts līdzekļu, 2% no privātā sektora). Skandināvijas valstis vairāk vai mazāk ir tikušas galā ar šo nosacījumu, citas - arī lielās Eiropas valstis - atpaliek. Krīze ir ietekmējusi arī tās. Taču Latvija atkal izceļas, samazinot jau tā niecīgo atbalstu (par 3% nevarēja sapņot pat «uzplaukuma» gados) zinātnieku grantiem par 70%.
Trešais faktors
Latvijas valsts specifika ir tā, ka pēc 90.gada sevi vienlaikus pieteica trīs ekonomiskās attīstības modeļi - ne reti ar tiešu valsts atbalstu. Tas attiecās gan uz dotācijām lauksaimniecībai, gan uz kapitāla investīciju politiku, gan pakalpojumu sektoru. Valsts ekonomiskās politikas centrā visus šos gadus bijusi gan virzība uz postmodernu ekonomiku, gan arī vienlaikus tiek uzturēta tradicionālās sabiedrības ekonomika. Turklāt, pateicoties inovāciju importam no ASV un Eiropas Savienības, parādās arī pa kādam inovatīvam zināšanu ekonomikas elementam.
Kā lai neatceras I.Krilova fabulu par līdaku, vēzi un gulbi, kuri vilka vezumu katrs uz savu pusi. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc neskaitāmās Latvijas attīstības stratēģijas līdz šim izrādījušās tikai tik vērtas, cik vērts ir papīrs, uz kura tās uzrakstītas. Atziņa, ka strauja ekonomiska izaugsme Latvijā nav panākama tikai ar plašām investīcijām un darbaspēka efektivitātes palielināšanos, bet ir jāņem vērā arī zinātne kā trešais faktors ekonomikā, nav jauna. Tā tika piedāvāta jau pirms vairākiem gadiem, taču Latvijā stratēģiski nekas nemainījās.
Politiķiem būtu jāsaprot, kāpēc kāda sabiedrības daļa nav spējīga izmantot tās rīcībā esošās zināšanas pietiekami adekvāti, bet Latvijas apstākļos tas vispirms attiecas uz pašiem politiķiem. Pagaidām šķiet, ka Latvijā zināšanu sabiedrība formāli tiek atzīta kā nepieciešama (ja jau Eiropa tā grib), taču neviens sevišķi nesatrauktos, ja atklātos, ka attīstības ātrvilciens šajā provinciālajā kaktā nekad neapstāsies.
Bailes no zinātniekiem
2005.gadā Eirobarometra pētījums Eiropieši, zinātne, tehnoloģija iepazīstināja ar Eiropas Savienības valstu iedzīvotāju attieksmi pret zinātni. Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju atzina, ka jūtas slikti informēti par jaunākajiem zinātnes atklājumiem (vidēji ES 37%), bet tikai 10% atzina, ka apspriež jaunākos zinātnes un tehnoloģiju sasniegumus ar draugiem. Nepatīkamākais ir pētījuma secinājums: labas zināšanas par apkārtējo pasauli ir tikai 16% Latvijas iedzīvotāju (vidēji ES - 42%, Zviedrijā - 69%, Somijā - 58%). 59% Eiropas pilsoņu uzskata: zināšanas dod zinātniekiem varu, kura tos padara bīstamus. Latvijā tā domā 58% iedzīvotāju. Protams, arī politķi nav nekāds izņēmums un cīnās ar savām bailēm, kā prot. Jo lielākas bailes no zinātniekiem, jo mazāks finansējums zinātnei.
Vienlaikus 70% iedzīvotāju Latvijā uzskata, ka politiķiem ir vairāk jāpaļaujas uz ekspertu atzinumiem. No otras puses, 52% Latvijā (40% ES) ir pārliecināti, ka iedzīvotāji pārāk daudz paļaujas uz zinātni un pārāk maz - uz likteni. Pretrunīgā sabiedrības attieksme pret zinātni lielā mērā izskaidro arī politiskās varas nihilismu. Sabiedrības atbalsta trūkums zinātnei padara zinātniekus Latvijā par politiķu voluntārisma ķīlniekiem. Sevišķi, ja ņem vērā, ka jautājumos, kuros politiķi ir patiesi ieinteresēti (dažādu koruptīvu shēmu un piramīdu veidošana) ekspertu slēdzieni nav vajadzīgi.
Cik lielā mērā paši zinātnieki ir vainīgi, ka sabiedrības attieksme pret zinātni un zinātniekiem ir tik neglaimojoša?
Latvijā visaugstākais uzticēšanās līmenis jautājumos, kas skar zinātni, ir tieši valsts universitātēm. Vai pamatoti? Ne viss ir tik vienkārši arī valsts universitātēs. Tās pašas negācijas, kas raksturo valsts pārvaldi, atspoguļojas arī mācību iestādēs. Vājākais posms ir algu un kadru politika. Pavisam nesen plašas sabiedrības uzmanības lokā nokļuva RSU rektora darba samaksa mēnesī, rakstīta ar pieciem cipariem. Samērojot ar pasaules praksi - «nothing special». Bet ar vidējo algu universitātē un valstī? Vairāk nekā izaicinoša. Jo runa nav tikai par summām, bet par attieksmi: dzīvot vienai dienai un ņemt, ko var tūlīt un tagad, pilnīgi neadekvāti ieguldījumam mācību procesa nodrošināšanā un nerēķinoties ar mācību iestādes ilgtermiņa interesēm. Jebkurā augstskolā studentu zināšanu kvalitāti galvenokārt nodrošina docētāji - tie, kas regulāri un daudz strādā auditorijās, nevis administratīvajos kabinetos. Bet, ja darba samaksas līmenis docētājam ir 12-15 reižu zemāks nekā rektoram - vidējās algas līmenī valstī vai pat zem tās, - nav ko brīnīties, ka pasniedzēji emulē pasniegšanu, bet studenti - studēšanu. Rezultātā studentiem ir ne tikai vājas zināšanas, bet arī nihilisma pilna attieksme pret zinātni un augstāko izglītību.
Pašreiz notiek aktīvi līdzekļu ietaupīšanas meklējumi, lai valsts varētu izvairīties no defolta. Vai nebūtu lietderīgi padomāt arī par to, ka ilgu gadu laikā saņemtos neattaisnotos ikmēneša tūkstošus, kurus universitāšu un valsts vadība voluntāri un nekontrolēti pārskaitīja savā kabatā, vajadzētu atmaksāt? Ja ne valsts, tad universitāšu kasēs.
Pēc stāšanās amatā ASV prezidents B.Obama ekonomikas atveseļošanas paketē nekavējoties iekļāva finansējumu ne tikai ceļu labošanai, bet arī skolām un zinātnei. Tā ir recepte, kas aprobēta iepriekšējo krīžu laikā visā pasaulē. Pašreiz Latvijas bizness iegulda lielas pūles, lai pārliecinātu politiķus par investīciju nepieciešamību biznesā tieši krīzes laikā. Savukārt zināšanu ekonomikas ietvaros investīcijas ir nepieciešamas tieši inovatīvajā biznesā. Tas ir visīsākais ceļš ne tikai uz izkļūšanu no krīzes, bet arī uz zināšanu sabiedrību.