lv_. Man privāti patīk, ka vairākas grāmatnīcas ieņēmušas tādu kā intelektuālo klubiņu nišu, kur notiek fantastiskas lietas, - gluži kā pēckara Parīzē!
Varētu domāt - viss ir kārtībā, kultūra iet savu gaitu, valsts - savu. Taču esmu ļoti bažīgs, ka ilgtermiņā šī knapināšanās «jo ir jākonsolidē budžets» (beidziet taču vienreiz valdībā melot, ka LV nav dažu desmitu miljonu kultūrai - salīdziniet ministriju apetīti!), izmisuma jautrības apņemtā «izdzīvošanas par spīti» un «mazāk ir labāk» teorija kultūrā, ja runājam par Latvijas kultūru kā nācijas eksistences pamatu, neder. Un jau visai drīz mēs jutīsim kultūras katastrofu - neinvestējot krietnu valsts naudu, iznīks latviešu grāmatu izdošanas tradīcija, jo būs jāpelna maizei, Jaunais Rīgas teātris drīz fiziski sabruks, jo tam steidzami nepieciešams remonts, nabagošanās kultūru reģionos padara par neobligātu vaļasprieku utt. Nabagu stratēģija kultūrā nefunkcionē - un to jums pateiks katrā sevi cienošā Eiropas valstī.
Kas attiecas uz reāliem iespaidiem, personīgi mani priecējuši trīs kultūras fakti Latvijā - gleznotājas Barbaras Gailes, zīmētāja Ilmāra Blumberga, arhitektes Martas Staņas izstādes, tā saukto dokumentālistu Andra Gaujas, Kaspara Gobas filmu Ģimenes lietas un homo.lv tapšana un Kaspara Znotiņa darbs teātrī - tie ir Eiropas mērogā konkurētspējīgi kultūrfenomeni. Kā arī divi fakti - ka talantīgs krievu režisors Kirils Serebreņņikovs kopā ar grupu latviešu puišu Mirušajās dvēselēs spēja izkustināt priekšstatu, kāds var būt «mūsdienīgs teātris» uz Nacionālā teātra lielās skatuves, un žurnāla Latvju teksti (redaktors Guntars Godiņš) parādīšanās.