Mans tēvs Eduards Bojāts, Latvijas armijas virsnieks, brīvības cīņu dalībnieks, bagātu lauku māju saimnieka dēls, bija militārās mācības un fizkultūras skolotājs Lubānas ģimnāzijā.
Lubānā tolaik, 30. gados, bija rosīga sabiedriskā dzīve - teātra spēlēšana, dziedāšana, dažādi sabiedriskie pasākumi. Abi mani vecāki bija aizsargu un Daugavas vanagu organizāciju priekšgalā. Lauku mājā saimniekoja vecvecāki un tēva brālis. Tā bija plaša māja augstiem griestiem, lieliem logiem, kur iemītnieki mīlēja zemi un cienīja debesis. Nebija bezcerīgas gaušanās par grūtu dzīvi un ļaunumu, bet valdīja cieņa, gods, taisnīgums un darbs. Visu sagrāva posta vilnis, kas vēlās pāri Latvijai, atstājot dziļas, sāpīgas pēdas.
Mani tālākie bērnības gadi ritēja pēckara Rīgā. Es neprasīju māmuļai stāstīt pasakas par prinčiem, pilīm un karaļiem, bet lūdzu stāstīt par Dambīšiem - ķēvīti Fredu, suni Lāci, tēva kara zirgu Baltiņu. Tā bija mana Ulubele.
Un tad pienāca laiks, kad radās iespēja atgūt tēva mājas. Māmuļas vairs nebija, tēvs jau sen atdusējās Lubānas Vecajos kapos. Divatā ar vīru centāmies uzpost kādreiz lepno māju. Un savādi, bet viss padevās, radās padoms, parādījās iespējas.
Jutām - mums stāv klāt un palīdz. Kad pirms Jāņiem man, pilsētniecei, sakņu dārza nezāles likās neuzvaramas, klusītēm palūdzos: «Mīļāmāt, palīdzi!» Tēvmāmiņu par mīļomāti saucu Trikātas novadā, no kurienes cēlušies tēva vecāki. Un tiešām - vagas kļuva īsākas, un zāle ātri pašķīrās.
Pienāca svētīgais līgovakars, pirmais atgūtajās mājās. Gaiss jau no paša rīta bija biezs, piesātināts ar smaržām, miklumu, saulgriežu brīnuma gaidām. Likās, pats Dieviņš pārstaigājis zemīti. Lūdzu atļauju pļavas ziediem tos noplūkt, palūdzu kādus zariņus vecajiem ozoliem, visur saspraudu pīlādžzariņus, lai raganas turas pa gabalu.
Migla sabiezēja, iestājās krēsla, iedegās ugunskurs. Gaiss smaržoja vēl reibīgāk. Baltās nakts miglā saskatīju pazīstamus tēlus un dzirdēju vārdus: «Mēs esam te. Dzīvo droši! Viss būs labi!»
Ugunskura gaismā gribējās izvēdināt savus tumšos domu kambarus, izslaucīt putekļus no tiem un uzpildīt ar gaismu. Bet, pirms austošā saule atnes jaunu dienu, bija jāpaspēj nomazgāties rasā. Tad pietiks spēka dvēseļdienu miglām un saltajam ziemas baltumam. Izjutu kā nekad, ka es piederu šai vietai, te ir manas saknes.
Spārnus reizēm nejūtam, bet saknēm jābūt stingri zemē. Tagad dzīvoju citur. Mana tēva māja man vairs nepieder. Bet tā vienmēr būs mana spēka vieta, kur domās atgriezties.
Pabūt starp vecajiem ozoliem, noskaloties svētupītē Liedē un pabāzt bēdu zem lielajiem akmeņiem.
Dzejniece Velta Toma saka: «Lai viss, ko mēs mīlam, mūsos kļūtu mūžīgs un svēts - ir jāpamet, jāaizmirst, jāatsakās. Ir jādzīvo pāri zaudētajam.»