Pēc šī mazrocīgā pāra nāves viņu bērni aiz ledusskapja atrada 80 tūkstošus guldeņu (aptuveni 40 tūkstoši eiro). Tā tas ir šajā bagātākajā Eiropas valstī - nekad nevar saprast, vai tas nīderlandietis tiešām ir nabadzīgs vai tikai makten taupīgs/skops. Mans pirmais pārbaudījums bija ar to pašu tējas maisiņu - aiz pieraduma katrā viesa krūzē ieliku pa vienam. Nīderlandieši iztiek ar vienu tējas maisiņu visā tējas kannā. Jo viss taču ir tik dārgs. Es, kas augusi pēc Nīderlandes mērauklas uzkrītoši nabadzīgā ģimenē, nekad neesmu dzirdējusi tik daudz sūkstīšanos par dārdzību. Mana dzīvesdrauga brālēns, kam ģimene ar diviem bērniem, tik neatlaidīgi gaudās, ka es kafejnīcās jau sāku piedāvāties izmaksāt viņiem tējas un kūkas. Pēc kāda laika izrādās, viņi pasūtījuši pie mākslinieka plauktu sistēmu par vairākiem tūkstošiem. Mugurā tiem The North Face jakas (Nīderlandē iecienīts apģērbu zīmols), kas viena maksā 200-300 eiro. Pusradinieki manus cēlos žestus nesaprata. Izrādās, tas viņiem gluži vai nacionālais sports, kurš izteiksmīgāk un vairāk paīdēs, cik kaut kas ir bijis dārgs. Manai poļu draudzenei ir versija, ka kalvinisms (gan tikai tai Nīderlandes daļai, kas augšpus Reinas) liedz izrādīt bagātību, un tad nu, lai kaut kā palielītos, viss tiek pārvērsts šausminošos stāstos ar morāli: re, cik daudz es iztērēju/varu iztērēt!
Nīderlandē lielveikalā neatrast vīnu, kas dārgāks par 6 eiro - dārgākus nepērkot pat viņu šikākajā lielveikalā. Nevienā galvaspilsētā neesmu redzējusi tik daudz kliedzoši lētu veikalu ķēžu kā Amsterdamā. Paradoksāli, bet visu šo ķēžu īpašnieki atrodami 500 bagātāko Nīderlandes cilvēku sarakstā, un tie nav vienkārši miljonāri, tie ir miljardieri. Te nav nepieklājīgi veikalā norādīt, ka kaut kas ir dārgs (protams, ne jau ieejot Chanel veikalā), un kaulēties ir pieņemts. Kādā otro roku veikalā pie kases bija piesprausts plakāts, uz kura ar lieliem burtiem bija rakstīts: «Cena ir negrozāma. Kaulēšanās nav iespējama!»
Valodas nodarbībās skolotāja tik izteiksmīgi stāstīja par Otrā pasaules kara laikā pārdzīvoto nabadzību/badu, ka šķita - tikai Nīderlandē ir bijis karš, un nevienu citu valsti tas nekad nav skāris. «Jā, bet mēs ēdām tulpju sīpolus!» Ziniet, mēs žurkas ēdām! Balandas un kartupeļu mizas vārījām! Mana dzīvesbiedra vecāki, situēti pensionāri, stāstos par savu jaunību, kas arī bija vairāk nekā situēta, vienmēr pieminēs vārdu «nabadzība», turklāt tādā intonācijā, ka man jau nesaprast, ko tas nozīmē, ja vari vien reizi gadā izbraukt uz Franciju un tev nav nekādu uzkrājumu. Tad man vienmēr ir jāsmej «bārdā», jo - lai nu kas, bet holandieši jau nu nebūs tie, kas stāstīs man par nabadzību. Tāpat kā to, kas ir īsts dārzs.