Kad runājam par okupāciju - tā nav politiskā retorika, tas ir simbols. Eiropā ir zināms daudz gadījumu, kad notikusi kaimiņvalstu okupācija. Tika spriests par šo teritoriju zaudēšanu, bet okupācija agri vai vēlu beidzās. Ir skaidrs, ka šīs ir okupētas Gruzijas teritorijas. Vairāk nekā desmit tūkstošu karavīru, kas izvietoti abos reģionos, nav militārie tūristi mūsu valstī. Tie pārstāv lielas kaimiņvalsts okupācijas spēkus nelielā līdzās esošā valstī. Grūti pateikt, cik ilgu laiku prasīs abu teritoriju reintegrācija, tomēr galvenais ir tas, ka mums ir pārliecība, ka tāda netaisnība nevar būt mūžīga. Kādreiz arī Vācija bija sadalīta un Baltija atradās okupācijā, un neviens nedomāja, ka PSRS sabruks. Jāuzsver, mums nav ilūziju, ka tas būs ātrs process, vajadzēs cītīgi ar to nodarboties kopā ar starptautiskajiem partneriem.
Ko darāt praktiski, lai tas notiktu ātrāk?
Tas ir diplomātiskais darbs, lai varētu sameklēt politisku noregulējumu ar Krieviju. Noregulējums nozīmē, ka Gruzijas teritoriālajai suverenitātei jābūt pilnībā ievērotai, jāīsteno mūsu teritoriju deokupācija, lai mājās varētu atgriezties ap 500 tūkstošu bēgļu, kas etniskās tīrīšanas rezultātā padzīti no mājām. Arī puse no manas ģimenes nāk no Abhāzijas. Jaunā paaudze, kas tur nav dzīvojusi, kam tagad ir 16, 17 gadu, ja viņiem jautā, no kurienes nāk, nosauc ciemus, pilsētas Abhāzijā. Šī brūce nesadzīs, iekams cilvēki varēs atgriezties mājās. Pārliecību stiprina gan Eiroparlamenta, gan ASV paziņojums, ka tā ir okupācija un tai ir jābeidzas.
Vai varat saskatīt Mihaila Saakašvili kļūdas, kuru dēļ izveidojušās tik sliktas attiecības ar Krieviju?
Tāpat var vaicāt mušai, kāpēc nodarījusi pāri zilonim. Ir smieklīgi, ka mēs varējām izdarīt ko tādu, kas izsauca šādu reakciju no Krievijas. Galvenais iemesls konfliktam bija tas, ka Gruzija pēc Rožu revolūcijas sāka izturēties kā neatkarīga valsts. Pēc revolūcijas Saakašvili pirmā vizīte bija uz Maskavu, nevis kur citur. Toreiz varējām sākt attiecības no jauna, tās arī toreiz nebija sevišķi labas. Bijām iestrēguši situācijā, kurā pēc deviņdesmitajiem gadiem nebija iespējams noregulēt konfliktus, jo Krievija tos bremzēja. Tai bija mieru meklējoša vidutāja loma, bet īstenībā izmantoja savu monopolstāvokli abās autonomijās. Putina pirmā prasība bija iecelt viņa kandidātus aizsardzības, drošības un iekšlietu ministra amatā. Es nespēju iedomāties, ka citas valsts pārstāvis var neatkarīgā valstī norīkot svarīgākajos amatos cilvēkus. Kad Gruzija sāka izturēties ne tikai politiski kā neatkarīga valsts, bet arī guva sekmes valsts reformēšanā, kad sākām reāli integrēties Eiroatlantiskajās struktūrās, to Krievija uzskatīja par draudiem, tas arī noteica visus nākamos notikumus. Es gan nevēlētos citu rīcību - lai ir grūtības, tas ir labāk, nekā būt par vasaļvalsti. Mūsu tauta nav tāpēc izvēlējusies brīvību, lai būtu formāli neatkarīga valsts.
Jūs gribat teikt, ka 2008. gadā notiktu gluži tas pats, arī ja Gruzijā būtu cits prezidents?
Absolūti. Ja viņš būtu tikpat neatkarīgs, kā neatkarīgas valsts prezidents, un viņš nebūtu marionete, kas darītu, ko Krievija vēlas. Tur vēlējās, lai mēs atteiktos no demokrātiskas valsts uzbūves, lai nepiedāvātu alternatīvu ceļu gāzes un citu energoresursu piegādēm uz Eiropu, lai atteiktos no plāniem iestāties NATO, ES.
Kādi ir Gruzijas veiksmes stāsti?
Tādu ir daudz. Mēs bijām viena no korumpētākajām valstīm pasaulē, bet tagad esam viena no vismazāk korumpētajām valstīm. To apstiprinājušas Transparency international, World bank, European bank of reconstruction and development - organizācijas, kas ir pašas autoritatīvākās, mums pašiem nekas nav jāpierāda. Esam 11. vietā Eiropā biznesam labvēlīgas vides ziņā, atradāmies kādā 150. vietā. Esam valsts, kurai 20% no teritorijas okupē Krievija, bet tajā pašā laikā spējam pievilkt biznesu.
Jūs atlaidāt iepriekšējo policiju. Vai ar to neieguvāt ļoti lielu skaitu neapmierinātu opozīcijas atbalstītāju?
Ne tik daudz. Ja mēs to nebūtu izdarījuši, ar korumpēto policiju būtu iestrēguši strupceļā, nespētu iznīcināt kriminālās pasaules varu, likumīgie zagļi un kriminālas organizācijas faktiski valdīja pār valsti. Tagad Gruzija ir top desmitniekā, trešajā vai ceturtajā vietā pēc Somijas, ja nemaldos, drošības ziņā Eiropā. Agrāk Gruzijā mašīnu pat garāžā nebija iespējams atstāt, tagad aizmirst to aizslēgt. Protams, pie mums viss nav tik pozitīvi, bezdarbs arī nav likvidēts. Bet tas, ka ekonomikas izaugsme pagājušajā gadā bija 7%, ir fakts. Tāda pati izaugsme tiek gaidīta arī šogad.
Beidzamie nemieri Gruzijā - kur meklējama valsts vadības atbildība, ka ir tādi neapmierinātie, kas gatavi ar nūjām rokās «meklēt» savu taisnību?
Es teiktu gluži pretēji par maija protestiem - visas iepriekšējās aptaujas ir apstiprinājušās, ka destruktīvajiem spēkiem ir ļoti neliels atbalsts. Ļoti maz cilvēku atnāca atbalstīt šo tā saucamo opozīciju.
Ko šie cilvēki gribēja, kas viņus vadīja?
Burdžanadze, viņas līdzgaitnieki, daži viņas ģimenes locekļi. Ir video un audio ieraksti, kur redzams, ka viņi plānoja ar spēku gāzt varu, un cik lielā mērā plānošanā ir iesaistīta Krievija. Un cilvēki, kas nelielā skaitā izgāja ielās. Ir daudz kadru, kur redzams, ka viņi katru dienu saņēma attiecīgu samaksu. Tomēr politisko procesu dinamika ir cerīga - aizvien vairāk cilvēku atbalsta lietišķo opozīciju, kas darbojas parlamentā, kam ir sava platforma, kas ir iesaistīta jaunā vēlēšanu kodeksa izstrādāšanā.