Objekts V
Vienkāršs, asprātīgs objekts V veidots no diviem kociņiem - viena salīkuša, otra - taisna, ko caur grīdā iestiprinātu trīsi savieno metāla trose. Ja tie spētu kustēties, tad skaidrs, ka, vienam iztaisnojoties, otram būtu jāsaliecas. Tieši ar šādiem, gandrīz izklaidējošiem inscenējumiem Salmanis ir pazīstams izstāžu centīgākajiem apmeklētājiem. Plašākai auditorijai - diez vai, jo Rīgas populārākajās izstāžu zālēs Salmaņa darbi bijuši redzami reti (personālizstādes kopā ar Daigu Krūzi notikušas īpaši piemeklētās telpās, bet laikmetīgās mākslas kopizstādes diemžēl Rīgā notiek kā pagrīdē - piemēram, pamestā cehā Andrejsalā). Tādēļ orientēties kontekstā - ne tikai Salmaņa, bet arī par viņa tuvāko izteiksmes biedru līdzšinējā veikumā - skatītājam varētu būt pagrūti. Te nu jāizsaka cerība, ka latviešu laikmetīgā māksla un tās redzamākā eksportprece - tā dēvētie vizkomieši (Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas absolventi, Ojāra Pētersona audzēkņi) - pēc daudzām ārzemju turnejām reiz atgriezīsies Rīgas muzejos un galerijās, laužot pārspīlēti ārišķīgo trekno gadu tradīcijas.
Izstādes atklāšanā likās, ka labs palīgs skatītājam būs kvalitatīvs katalogs, kurā lasāma Solvitas Kreses eseja - viena no saistošākajām mākslas interpretācijām, kādas pēdējā laikā piedāvājuši latviešu kritiķi. Diemžēl zālē bija patumšs un burti pārāk mazi, lai to izlasītu uz vietas. Turklāt, apmeklējot izstādi atkārtoti, nācās secināt, ka arī katalogs vairs nav nopērkams, bet zālē izvietotā informācija ir trūcīga (atliek ieteikt interneta adresi www.salmanis.com).
Šķēršļu josla
Izstādē apmeklētāja uztveri sagaida vesela šķēršļu josla - no grūtībām «noķert» nelielu attēla samirkšķināšanos četru videoekrānu instalācijā Visi ceļi līdz izbīlim, uzkāpjot projekcijai uz grīdas Sala. Un, protams, neizpratnei pie Tveices pēc pirmajām apskates sekundēm - vai darbs jau ir apskatīts vai skatīšanās tikai sākusies? Skaidrs, ka mums darīšana ar vienu no laikmetīgās mākslas taktikām, kas īpaši koncentrējas skatītāja atbruņošanai no līdzšinējiem stereotipiem un pieņēmumiem, kas ir māksla un kā tā lietojama. Šādas pieejas instruments ir - izraisīt vērotājā iekšēju konfliktu, savdabīgu «ātruma maiņu», bet mērķis - panākt īpaši saasinātu uzmanību, atvērtības stāvokli, kas līdzīgs meditācijai. Pasaules laikmetīgās mākslas kontekstā visnotaļ leģitīms priekšlikums, lai gan nostāda skatītāju lomā, kurā tiek apšaubīta viņa iztēles ierosināmība, spēja kā viengabalainai personībai pašam atšķirt, ko ikdienas pārsātinātajā vizuālajā ņirbā ignorēt un ko izpētīt padziļināti. Vēlmi piesaistīt skatītāju ar šķietami pretēju pirmo reakciju Salmanis izstādes atklāšanā apliecināja, apgalvojot, ka viņa nolūks bijis radīt «maksimāli garlaicīgu darbu». Interesanti, ka autora ikdienas darbs saistīts ar reklāmu, tātad pastāvīgi kāpinātiem interesantuma meklējumiem. Savukārt žurnālā Studija mākslinieks savu darbu raksturojis kā «no personiskā izaugušu vispārinātāku formu». Ja skatītājam izdodas tai vienkārši ļauties, viņš var tikt dāsni atalgots, iespējams, Tveices attēlā ieslēptā tikko jaušamā darbība (saprotamu iemeslu dēļ laikam jānoklusē, kāda tā ir) var būt viens no pēdējā laika aizgrābjošākajiem pieredzējumiem. Tomēr šādu iespēju vēl var apēnot ne viena vien problēma.
Pirmkārt, skatītājam var likties nepieņemami meditēt pie parasta videoattēla, kaut gan filma uzņemta uz kvalitatīvas 35 milimetru lentes. Otrkārt, attēla izmaiņās slēptā intriga vedina minēt tās tehnisko izpildījumu kā atjautības uzdevumu («Ikdienišķā vides fiksācijā mākslinieks mēdz paslēpt lamatas,» - tā Solvita Krese.), un atminējums ir pārsteidzošs (kā liecina kadri no filmēšanas laukuma katalogā). Salmaņa iepriekšējo darbu - piemēram, virs vāroša katliņa rotējoša dārzeņa vai līdz caurspīdībai dušā nomazgāta ķermeņa, - valdzinājums tiešām slēpās anekdotes lakonismā. Bet anekdotes iedarbība beidzas ar atbrīvojošiem smiekliem, kas Tveices adekvātai uztverei var tikai skādēt. Treškārt, Salmaņa līdzšinējai mākslai raksturīgo principu «vienkāršas lietas darīt sarežģīti» jeb «sarežģīto veltīgumu» (S.Krese) pa īstam aizkustinošu darīja autora ieguldītās personiskās piepūles apjoms. Tveices īstenošanā tikusi nodarbināta vesela profesionāļu komanda, kas rezultātu padara bīstami līdzīgu tā ideoloģiskajam pretmetam - atsvešinātam izklaides industrijas produktam.
Ja skatītāja labticība tomēr spēj nenovērsties no galvenā - mākslas uzmanīgas vērošanas, apmierinājums garantēts.