Latvijai jāizstrādā bioekonomikas attīstības stratēģija. Kas ir bioekonomika, un kādēļ tā ir tik aktuāla Eiropas Savienībai?
Bioekonomika ir balstīta uz bioloģisko resursu - biomasas - izmantošanu lauksaimniecībā, pārtikas ražošanā, mežsaimniecībā, kā arī rūpnieciskajā ražošanā, izmantojot jaunākās tehnoloģijas. Bioekonomikas aktualitāti nosaka viens no lielākajiem mūsdienu globālajiem izaicinājumiem - klimata pārmaiņas. Mums jāsamazina fosilo resursu, kas rada daudz kaitīgu izmešu, izmantošana. Līdz ar to ir jāattīsta cirkulārā ekonomika, kas nerada atkritumus un piesārņojumus. To var izdarīt ar aktīvāku biomasas izmantošanu, pielietojot fotosintēzi. Arī ražošana būtu jābalsta uz cirkulārās ekonomikas principiem. Diemžēl pēdējos 150 gadus mēs savu ekonomiku būvējām aizvien vairāk un vairāk tikai uz fosilajiem resursiem. Tā turpināt vairs nav iespējams, jo jāaptur klimata pārmaiņas, un bioekonomika ir daļa no minētās problēmas risinājuma.
Kādas būtu jūsu rekomendācijas Latvijai, kādām jābūt prioritātēm, izstrādājot bioekonomikas attīstības stratēģiju, uz ko mums vajadzētu fokusēties?
Vispirms jābūt kopīgai izpratnei par to, kas ir bioekonomika, jo tas ir salīdzinoši jauns jēdziens. Par to jāvienojas visām ieinteresētajām personām - lauksaimniekiem, ražotājiem, nevalstiskām organizācijām, zinātniekiem un politiķiem. Pareizā pieeja būtu saprast, kas ir Latvijas, tā sakot, stiprās puses, kādas ir konkurētspējas priekšrocības. Svarīgi izanalizēt, kādi resursi ir pieejami, kādas ir kompetences, kāda ir ražošana, lai saprastu, uz ko balstīsies bioekonomikas attīstība.
Kādas ir Norvēģijas stiprās puses un konkurētspējas priekšrocības, domājot par bioekonomikas attīstību?
Mums ir gara jūras robeža un jūra - tas nozīmē lielu potenciālu attīstīt akvakultūras. Tāpat mums ir meži. Tātad mums ir resursi, spēcīgas pētniecības institūcijas, kvalificēts darbaspēks un kapitāls. Gāzes un naftas industrijā ir vērojama lejupslīde, un investori meklē jaunas iespējas. Turklāt naftas kompānijas samazinājušas savu darbinieku, tostarp kvalificētu inženieru, skaitu, un viņi savas kompetences varēs izmantot bioekonomikas attīstīšanai.
Rīgā notikušajā konferencē par bioekonomiku jūs runājāt par labās prakses piemēriem. Vai varat dažus minēt?
Ja bioekonomikas attīstība būs sekmīga, tad ražotājiem vajadzēs aizvien vairāk izejvielu, vairāk biomasas. Taču tas nedrīkst nonākt konfliktā ar vides prasībām. Ir jābūt stingram regulējumam, lai biomasas ieguve no lauksaimniecības un mežsaimniecības notiktu ilgtspējīgā veidā. Tā ir visai aktuāla diskusija Norvēģijā, jo biomasas ieguvei ir jābūt videi draudzīgai. Ja biomasas ieguve palielinās, tad jāraugās, lai tas nenotiek uz bioloģiskās daudzveidības un ainaviskuma rēķina.
Kā to panākt?
Tas ir jautājums par zināšanām un tiesisko regulējumu. Jāraugās, lai lauksaimnieki biomasas ieguvei neizmanto mākslīgo mēslojumu un pesticīdus.
Vai varat pastāstīt par bioekonomikas projektiem, kas tiek īstenoti jūsu valstī?
Jā, mums ir uzņēmums Origo, kas piedāvā drošības sistēmas gāzes un naftas kompānijām, lai izvairītos no ugunsgrēkiem un gāzes noplūdēm. Šis uzņēmums savu specifisko produktu ražošanai kā izejvielu izmanto egļu sveķus. Tas ir labs piemērs, kā produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanā tiek izmantota biomasa.
Latvijā būtisks ekonomikas sektors ir pakalpojumi, nevis ražošana. Vai bioekonomika ir piemērota arī tautsaimniecībai, kurā dominē pakalpojumi?
Es nedomāju, ka bioekonomikai būtu kāda liela ietekme uz pakalpojumu sektoru. Taču Latvijā, kur dominē pakalpojumu joma, tomēr ir arī lauksaimniecība un mežsaimniecība, tā kā potenciāls bioekonomikas attīstībai noteikti ir.
Jūs strādājat Norvēģijas Bioekonomikas pētniecības institūtā. Kādus pētījumus jūs veicat, kam tie domāti, un kas finansē institūtu?
Mūsu institūts izauga, apvienojoties Augu un vides izpētes institūtam, Mežu un ainavu institūtam un Lauksaimniecības ekonomikas institūtam. Pētījumi aptver ļoti plašu tēmu loku - gan pārtikas ražošanu, gan vides jautājumus, gan ražošanu, kas izmanto mežsaimniecības produktus kā izejvielas. Tāpat mēs apkopojam un vācam savas jomas statistiku. Aktivitātes, kas saistītas ar statistikas apkopošanu, finansē Norvēģijas Lauksaimniecības ministrija. Institūta kopējais budžets ir 740 miljoni kronu (aptuveni 80,03 miljoni eiro). Līdztekus ministrijas finansējumam vēl finansējums nāk no Norvēģijas Pētniecības padomes, kā arī no Eiropas Savienības, tāpat ir arī privātais finansējums. Mūsu pētījumi domāti gan lauksaimniekiem, gan mežsaimniekiem, gan arī Lauksaimniecības ministrijai.
Latvijā politiķi ne vienmēr ņem vērā zinātnieku rekomendācijas un pētījumus. Kā tas ir Norvēģijā?
Līdzīgi. Taču tas ir normāli, jo politika ir kas vairāk nekā tikai zinātne. Zinātnieki aptver savu šauro jomu, bet politiķiem jāņem vērā daudz plašāks skatījums, jāsabalansē dažādas nozares, dažādas pētījumu jomas. Politiķiem tomēr ir jāraugās holistiski, ņemot vērā visu sabiedrības grupu intereses. Viņi nevar rēķināties tikai ar zinātnisku pētījumu rezultātiem un tikai ar zinātnieku skatījumu.
Vai lauksaimnieki un mežsaimnieki vienmēr saprot bioekonomikas nozīmi un labprāt iesaistās šādos projektos, vai tomēr vērojama zināma pretestība?
Bioekonomika Norvēģijā ir jauns jēdziens, un domāju, ka daudzi lauksaimnieki un mežsaimnieki nemaz tā īsti neizprot, ko tas nozīmē. Nedomāju, ka visi lauksaimnieki vēlas nodarboties ar bioekonomiku, jo uzskata, ka tas ir kaut kas ļoti tehnoloģiski attīstīts. Liela daļa Norvēģijas ekonomikas balstīta zivsaimniecībā, un nākotnē tā noteikti būs bioekonomikas daļa.
Kā zivsaimniecība var par to kļūt?
Zivju nozares atkritumus var izmantot kā biomasu, tas ir vērtīgs proteīna avots.
Kāda ir inovācijas loma bioekonomikas attīstībā, un vai jābūt sinerģijai starp uzņēmējiem un zinātniekiem?
Bioekonomika ir balstīta inovācijās, kas iespējamas tikai tad, ja cieši sadarbojas zinātnieki un uzņēmēji, jo zinātnieku pētījumu rezultātus ir nepieciešams komercializēt. Tā ka industrijām ir vajadzīgi sadarbības partneri - zinātnieki.
Vai tā ir?
Jā, atsevišķas nozares tādas ir. Jāsaprot, ka starp nozarēm un uzņēmumiem ir lielas atšķirības, ir nozares un uzņēmumi, kas labprāt investē inovācijās, bet citi smagi strādā, lai vienkārši izdzīvotu.
Kuras nozares jūs minētu kā labos piemērus?
Piemēram, piena pārstrādes nozare domā, kā izmantot atkritumus, un iegulda naudu inovācijās. Arī zivsaimnieki attīsta jaunas tehnoloģijas, lai radītu produktus ar lielāku pievienoto vērtību.
Tomēr pēc jūsu teiktā noprotu, ka Latvijai jārēķinās, ka var būt zināma spriedze starp vēlmi saimniekot kā ierasts un jauniem izaicinājumiem, kas turklāt prasa ieguldījumus.
Jā. Protams, ir jāturpina ražot ierastā lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcija pietiekamos apjomos, taču tajā pašā laikā jāmeklē investori, kas varētu ieguldīt jaunās tehnoloģijās, lai nozares radīto biomasu varētu izmantot produktu ar augstāku pievienoto vērtību ražošanai. Piemēram, mežu nozarē noteikti jādomā par zemas kvalitātes izejvielu izmantošanu ražošanā ar augstu pievienoto vērtību.
Bioekonomika ir dārga un prasa lielas investīcijas. Varbūt tā primāri domāta tikai bagātām valstīm?
Jā, investīcijas ir nepieciešamas. Taču, ja valstij ir dabas resursi un kvalificēts darbaspēks, tad ir visas iespējas piesaistīt ārvalstu investīcijas. Norvēģijā mums ir ļoti augstas darbaspēka izmaksas, tā ka arī mūsu investori varētu būt ieinteresēti investēt Latvijā.
Kā valsts var stimulēt investīciju ieplūšanu bioekonomikā?
Vissvarīgākais, kas valstij ir jāizdara, ir jāizveido stabils ilgtermiņa regulējums investīcijām šajā nozarē. Tāpat ļoti svarīgi ir nodrošināt kvalificēta darbaspēka pieejamību, kā arī biomasas loģistikas un transportēšanas iespējas uz ražotnēm.
Vēl par bioekonomiku. Daudzviet Eiropā un pasaulē notiek diskusija, cik ētiski ir audzēt rapsi, kuru pēc tam izmanto biodegvielai, tā vietā, lai audzētu pārtiku situācijā, kad tik daudzi cilvēki pasaulē cieš badu. Kāda būtu jūsu atbilde?
Bioekonomikas galvenais princips - pārtika pirmajā vietā. Tas dominē arī Eiropas Savienības stratēģiskajos uzstādījumos. Bioekonomikai nevajadzētu konkurēt ar pārtikas ražošanu. Zemi nedrīkst izmantot tā, ka tiek samazināta pārtikas pieejamība. Turklāt jāteic, ka biodegvielas ražošana, izmantojot rapsi, nav ilgtermiņa nākotnes risinājums, jo nākotnē visa auglīgā zeme mums būs nepieciešama pārtikas ražošanai. Es minēšu vienu nesenu piemēru. Pirms pāris gadiem ASV piešķīra subsīdijas biodegvielas ražošanai no kukurūzas un sojas. Līdz ar to dramatiski pieauga kukurūzas audzēšanas apjomi, taču tā tika novirzīta biodegvielas ražošanai, nevis pārtikai, līdz ar to pieauga kukurūzas cenas Meksikā un no tā cieta nabadzīgākie šīs valsts iedzīvotāji, kuriem tas ir svarīgs iztikas avots.
Kādi vēl ir bioekonomikas principi līdztekus jau minētajam - pārtika pirmajā vietā?
Vēl jāmin, ka biomasa jāizmanto produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanai. Tās izmantošana, piemēram, siltumapgādē, ir ar visai zemu pievienoto vērtību. Tā kā biomasu var izmantot atkārtoti, tad tās sadedzināšana var būt tikai tās dzīves cikla pašās beigās. Pēc šāda principa vadās Norvēģija.
Jūs minējāt, ka biomasas izmantošana ir ar viszemāko pievienoto vērtību. Taču teju visi mūsu siltumapgādes uzņēmumi virzās uz aizvien plašāku atjaunojamo resursu izmantošanu, lai mazinātu atkarību no dabasgāzes.
Domāju, ka jūsu situācijā šāda taktika ir pilnībā pareiza. Es nezinu, kādas ir dabasgāzes cenas Latvijā, taču domāju, ka tās ir daudz augstākas nekā Norvēģijā, un, protams, ka ir labi ogles aizstāt ar biomasu, it sevišķi, ja tā pieejama pietiekamos apjomos.