Gan jā, gan nē. Viens otrs jau vēl turas, bet kā sociāls fenomens tā ir tuvu iznīcībai un tiktāl panīdēta, ka tās atdzīvināšana būs dārgs un sarežģīts pasākums. Valsts finansējums ir smieklīgs, budžeta summa ir mazāka par viena neliela Vācijas zinātniskā institūta valsts finansējumu.
Sāpīgi arī, ka patenti par sviestmaizi tiek pārdoti uz ārzemēm.
Jā, bet, ja valsts patentu nav ar mieru uzturēt, tad labāk to pārdot uz ārzemēm. Tā mēs kā eiropieši esam kaut ko labu Eiropai izdarījuši. Eiropas redzes viedoklis ir tāds: ja jau mēs te neprotam zinātni apsaimniekot, tad arī nevajag. Lai mūsu talantīgie cilvēki brauc un strādā Eiropā, kur ir pietiekami daudz zinātnisko centru, - Vācijā, Francijā, Anglijā.
Ko darāt Francijā?
Lasu lekcijas un nodarbojos ar zinātni zinātniski pētnieciskā centrā. Normālos, cilvēciskos apstākļos, nevis tādā pa pusei trakomājā, kā tas ir pie mums.
Cik laika tur pavadāt?
Strādāju jau sesto gadu, bet regulāri - pa semestrim - braucu otro gadu. Pusi laika esmu Francijā, pusi - Latvijā.
Vai problēma ir tikai naudas trūkums?
Nepietiekamais finansējums nav cēlonis, tas ir tikai sekas ļoti zemas kvalitātes valsts pārvaldībai. Zinātnes noplicināšana un faktiski izstumšana no Latvijas ir viens no rezultātiem. Uz šo problēmu nevar skatīties tādā veidā: augstskolām jāražo tādi speciālisti, kādi vajadzīgi vietējai ražošanai. Kas tad ir palicis? Palikusi mežrūpniecība, kamēr ir koki, ko cirst, pārtikas tehnoloģijas, jo jāēd būs vienmēr. Ekonomikas ministrs kā trešo pozicionēja farmāciju. Godmaņa kungs izlaboja: nevis farmācija, bet tranzīts. Bet, ja gatavosim tikai to, kas mums šeit vēl ir atlicis, tad drīz mums būs vajadzīgi speciālisti tikai pirtsslotu siešanā. Mūsu valstī aplamības tiek darītas no vienas vietas.
Kas ir šo problēmu sakne?
Mūsu sabiedrība ir satriecoši neaktīva. Šī pasivitāte izpaužas divos ārkārtīgi kaitīgos veidos. Pirmais - mēs neprotestējam pret neētiskām, negodīgām un reizēm pat kriminālām politiķu un ierēdniecības aktivitātēm.
Politiķiem jāsaprot, ka, piemēram, pensiju jautājums ir jāizdiskutē ar sabiedrību. Ir jāatrod izlīdzsvaroti, pašcieņu neaizskaroši un godīgi risinājumi.
Bukarestē skolotājiem samazināja algu par 15%, un pusmiljona cilvēku bija uz ielām. Mums samazināja finansējumu augstākajā izglītībā vienreiz par 40%, otrreiz par 18%. Kad Krīgera kungs aicina cilvēkus izteikt savu viedokli, tad atnāk kādi 20 pensionāru. Mūsu sabiedrībā ir tā, kā tajā sakāmvārdā: ir aitas, būs cirpēji.
Cilvēkiem nav ticības, ka kaut kas mainīsies.
Bet vai cilvēkiem ir ticība, ka viņiem kāds kaut ko uz paplātes pienesīs, ja viņi paši neiestāsies par savām interesēm?
Otrs ārkārtīgi bīstams virziens ir tas, ka mēs neprotam strādāt, neprotam radīt pievienoto vērtību un necenšamies mācīties, necenšamies situāciju labot. Dzīvojam no sociālajiem pabalstiem, no simtlatnieku stipendijām. Neprotam un necenšamies radīt darba vietas. Pa 20 gadiem esam saražojuši tūkstošiem uzņēmējdarbības vadības speciālistu. Kur tad ir tie uzņēmumi, kurus viņi radījuši? Visi meklē vieglākas vietas kaut kur valsts sektorā, tā teikt, tuvāk silei, kur par nekvalitatīvu darbu maksā garantētu algu.
Kāpēc mūsu sabiedrība ir tāda?
20. gadsimtā divos pasaules karos un visādās iekārtu maiņās Latvija pazaudēja vairāk nekā pusi iedzīvotāju. Relatīvos skaitļos Eiropā nav otras tādas valsts, kur vienas paaudzes laikā zaudēta nevis aritmētiskā, bet labākā puse iedzīvotāju, gandrīz visa inteliģence.
Labais genofonds.
Tas process tagad turpinās. Tie cilvēki, kuri grib strādāt, brauc prom. Jo nesakārtotā sabiedrībā nevar nopelnīt. Diemžēl sabiedrību var sakārtot tikai caur tām varas institūcijām, kuras mums ir, un tās ir nekvalitatīvas.
Kad tika parakstīts līgums ar Eiropas Kosmosa aģentūru, uzsvērāt, ka kosmosa tehnoloģijas varētu iekustināt Latvijas ekonomiku.
Ir lietas - fizikas likumi, ko nevar pārkāpt neviens cilvēks, neviena valdība un neviens politiķis. Mūsu sabiedrība neprot kārtīgi strādāt un radīt pievienoto vērtību. Neviens nestāv rindā pēc mūsu precēm. Ja cilvēks kaut ko neprot, viņam ir jāmācās.
Pie mums visas reformas pārvēršas par birokrātiskām reformām, par absolūtu formas dominanci pār saturu. Tagad mēs rakstām ar katru gadu sarežģītākus papīrus, kuriem nav nekādas pievienotās vērtības un kuri mācību procesu nekādā veidā nestimulē.
Sakārtot izglītības, arī augstākās, sistēmu ir samērā vienkārši. Vajag pārbaudīt gala rezultātu - studiju programmu beidzējus. Vajag noorganizēt gala eksāmenu, kur komisija sastāv no cilvēkiem no malas. Var pieaicināt ārzemju kolēģus. Speciālists pēc studiju programmas akreditācijas materiāliem ļoti ātri sapratīs, kas studentiem ir jāzina un jāprot. Ja 40% neiztur šo gala eksāmenu, tad studiju programmai licenci nost, bet pasniedzēji brīvi. Katru gadu vienas pārdesmit programmu šitā var izvētīt. Pirmajā gadā aizslēgs daudzas. Nākamajā visi sasparosies un atradīs veidus, kā strādāt, lai mūsu beidzēji neizkristu šajā eksāmenā.
Vai augstskolu ir par daudz?
Iespējams, taču summa nemainās no saskaitāmo kārtības. No skaita samazināšanas vai apvienošanas tikai mazliet ietaupīs uz administrācijas rēķina.
Jāskatās, cik mums vajag zinātnē balstītu universitāšu un kādai ir jābūt nišai, kurā strādā reģionālās augstskolas. Nenovērtēts ir profesionālo programmu pienesums. Vācijā un Francijā profesionālajās augstskolās ir lielāki konkursi nekā universitātēs. Mums visas augstskolas grib būt universitātes, jo tām ir labāki finansējuma nosacījumi. Studiju procesu vislabāk var sakārtot paši pasniedzēji, ja viņi zinās, ka kontrolēts tiek rezultāts.
Par Latviju nākotnē ticis runāts gan kā par augsto tehnoloģiju, gan pakalpojumu un tūrisma zemi. Kas ir mūsu potenciāls?
Papīrs pacieš visu, un runāt arī var visu ko. Jāsāk ar to, ka jāsakārto izglītības sistēma - jo ātrāk, jo labāk. Lai mēs mācītos, kā vajag dzīvot, kā vajag strādāt, kā radīt pievienoto vērtību un kā ielauzties tirgos. Tāpat ir jāreformē arī vidējās izglītības sistēma. Jārada motivācija skolotājiem strādāt.
Es braucu uz Franciju strādāt vienu semestri, jo nevaru izturēt, ka šeit mani nepārtraukti apkrauj ar papīriem. Ja nesakārtosim izglītību, tad nodzīvosimies līdz kliņķim. Mēs vēl neesam krīzes dibenā un nesākam atkopties. Īsto krīzi es gribētu pareģot ap 2014.-2015. gadu, kad mums spēcīgi samazināsies struktūrfondu finansējums un kad mums neviens vairs neaizdos, jo sapratīs, ka neesam spējīgi naudu atdot. Ka mums patiešām būs jādzīvo no tiem līdzekļiem, ko paši būsim nopelnījuši. Tad pēkšņi atjēgsimies, ka nemākam pelnīt un ka visu naudu, ko mums no Briseles iedeva konkurētspējas celšanai, esam nobumbulējuši visādās villās.
Kad salīdzinu, ko kopumā ir darījuši mūsu politiķi un ierēdņi (pazīstu arī cilvēkus, kas ar sirdi un dvēseli centušies), iznāk, ka mūsu politiskā elite ir bijusi aizņemta ar sabiedriskā labuma izlaupīšanu un prihvatizāciju. Tās ir bijušas prioritātes. Viņiem nav bijis laika daudz domāt par valsts interesēm un vajadzībām.
Vai kosmosa tehnoloģijas varētu iekustināt Latvijas ražošanu?
Tā var būt viena no jomām. Kosmiskās tehnoloģijas ir joma ar ārkārtīgi augstu pievienoto vērtību - vidēji 350%. Lai nonāktu līdz šai vērtībai, jāveic mērķtiecīgs darbs, jāiegulda infrastruktūrā, cilvēkos. To var izdarīt tikai valsts. Ar to brīnišķīgi pelna Itālija.
Valdība, iespējams, domā kā vidusmēra cilvēks, kam nav saprotams, kā ar kosmosu var pelnīt.
Tā bija pirms 40-50 gadiem. Šodien kosmoss ir industrijas nozare. Tāpēc arī Eiropas Komisijas aktivitātes šajā jomā lielākajā daļā valstu iet caur ekonomikas ministrijām. Latvijā Ekonomikas ministrija atteicās no šīs funkcijas, kas tagad ir Izglītības un zinātnes ministrijai.
Brisele, gribot celt mūsu konkurētspēju un darīt labu ar strukturālajiem fondiem, ir izdarījusi kaut ko ļoti sliktu - demoralizējusi mūsu sabiedrību. To naudu, kas bija paredzēta mūsu konkurētspējas celšanai, cilvēki iemācījušies izshēmot un izlietot pavisam kaut kam citam. Tā ir materiālā puse. Bet morālā puse ir tāda, ka pie naudas var tikt nevis ar darbu, nopelnot, bet naudu vajag dabūt, vajag rakstīt projektu, apgūt.
Kā īstenojies plāns saistībā ar Irbenes lokatoru?
Studenti mācās, doktoranti studē Francijā un Vācijā. No Irbenes var novērot mākslīgos pavadoņus telekomunikāciju režīmā. Taču nav īsti šo darba vietu. Zinātniekam nevajag to lielāko algu. Viņam vajag, lai varētu pietiekami komfortabli dzīvot un nodarboties zinātni, kurā viņš sevi iegulda. Ir jābūt apstākļiem, kur viņš var savu interesi un potenci realizēt. Zinātnieki paliek ārzemēs, tāpēc ka tur ir kolektīvi, laboratorijas. Zinātnisku kolektīvu izveidot ir kā izaudzēt augļu koku. Nevar iestādīt lielu ābeli, viņa neaugs. Augļu dārzi ir jāiekopj.
Kā redzat risinājumu globālā līmenī? Vai tirgus ekonomika nav cietusi fiasko?
Tirgus ekonomika visu neatrisina. Viss sākas no prasmēm, zināšanām un prāta spējām. Francijā, piemēram, ir ekonomikas institūti, kas pēta pasaules ekonomikas un sociālo problēmu attīstību. Tajos darbojas akadēmiskās vides noteikumi. Tie tiek labi finansēti un ir patriotiski orientēti. Tie dod valdībai rekomendācijas, jo politiķis nevar būt tik kompetents visos jautājumos. Vajag redzēt, kāds ir skandāls masu medijos, ja rekomendācija bija, valdība neņēma vērā, un rezultāti bija tādi, kā brīdināja zinātnieki.
Vai vaina ir tajā, ka pie mums neieklausās speciālistos?
Bet mums jau nav arī šo institūciju, kurās ieklausīties. Ir jārada šādi institūti, jāfinansē un jāsagatavo tiem kadri. Mums divdesmitgadīgi čalīši, kuriem nav nedz adekvātas izglītības, nedz dzīves pieredzes, ir finanšu, sociālpolitikas un vēl kaut kādi eksperti.
Šajos Francijas institūtos strādā gan jauni cilvēki, gan, tā sakot, ar bārdu. Kopīgi šīs zināšanas un prasmes tiek nodotas no paaudzes paaudzei. Viņiem nav jābaidās, ka nebūs finansējuma, ka būs jāatlaiž cilvēki, ka nevarēs paņemt labākos, ka pasūtīs pētījumu ar noteiktu rezultātu.
Pie mums ārzemju ekspertus bieži vien piespēlē ieinteresētas kompānijas, un šī ekspertīze ir pasūtīta. Ekspertīzei zināmā mērā ir jābūt arī patriotiskai, no mūsu sabiedrības interešu viedokļa.
Vai Irbenes lokators ir ilgtermiņa projekts?
Tas ir virziens, kur mēs cenšamies iedibināt kompetenci kosmosa tehnoloģijās. Ceram, ka Ventspilī izglītotie mūsu jaunie cilvēki, kuriem ir iespēja pastrādāt Irbenes centrā un pie satelīta būvēšanas, iemācīsies, kā pelnīt ar kosmosa tehnoloģijām.
Diemžēl viņiem tas neizdosies, ja nebūs atbalsta no pārējās sabiedrības, tas ir, no valsts. Bet, ja nebūs šo cilvēku, tad mēs nekad šajā jomā nebūsim veiksminieki.
Irbene nevar izvilkt Latviju, tā var dot iespēju, kura jāprot izmantot gan pašiem jaunajiem cilvēkiem, gan valstij kopumā.
Kas ir Venta-1?
Tas ir satelīts, kura palaišana kavējās tāpēc, ka nebija naudiņas.
Vai augustā varēs laist gaisā?
Nē, augustā tas būs Ventspilī uz vasaras skolu Irbenē. To izgatavo Brēmenē. Gaisā laidīs no indiešu kosmodroma ar indiešu raķeti.
Daudz līdz šim darīts neētiski, taču - likumīgi. Vai vispār ir jēga apelēt pie ētikas?
Sapratu, kāpēc politiķiem tik svarīgi ir piemērot ētikas kodeksu, kas mūsu sabiedrībā nestrādā. Pie mums cilvēks pat var pastrādāt likuma pārkāpumus, un viņš neuzskata par vajadzīgu atkāpties no amata. Kāpēc viņi tā tiek abižoti? Pārējiem patiešām ir jāatbild par likumpārkāpumiem. Tad es sapratu, ka pārvaldībā un sociālajās jomās māca formālus algoritmus, likumsakarības, kuras īstenībā ir ļoti primitivizētas. Mēs slikti protam modelēt sociālās struktūras. Šie modeļi ir primitīvi, lielākoties - lineāri. Vienkāršoti modeļi strādā slikti. Ja ir konkurence starp dažādām sociālajām struktūrām, tad uzvarētāji būs tie, kuri rīkosies adekvātāk realitātei, nevis precīzi sekojot kaut kādam modelim. Tas nozīmē: lai sociālā grupa vai sistēma uzvarētu konkurencē, ir jāatkāpjas no modeļiem. Bet ko nozīmē atkāpties no modeļiem? Tas nozīmē atkāpties no normatīvajiem dokumentiem. Taču atkāpties no formalizētiem noteikumiem var divējādi. Var atkāpties, lai palīdzētu sociālajai grupai kļūt konkurētspējīgākai. Un var atkāpties, lai bāztu sev kabatā un īstenībā grautu šo sociālo grupu.
Lai uzvarētu konkurencē, kurā modelēšana nav precīza, gudram politiķim un vadītājam ir jāatkāpjas no normatīviem, bet tas jādara ētiski. Ja viņš to dara neētiski, tad grauj savu sociālo grupu - uzņēmumu, tautu, valsti. Tāpēc veiksmīgās sabiedrībās tiek pieļautas atkāpes. Bet netiek pieļautas atkāpes no ētikas. Kāpēc Širaku tiesā un skatās politiķiem uz nagiem? Tāpēc, ka viņi arī otrreiz var rīkoties neētiski. Nevar dot cilvēkam tiesības atkāpties no normatīviem, ja viņš ir pieķerts neētiskā rīcībā. Potenciāli negodīgs politiķis ved uz destrukciju! Tāpēc ētiskie kritēriji ir tik ārkārtīgi svarīgi sekmīgām un konkurētspējīgām sociālām struktūrām.
Vai neveiksmīgas konkurences rezultātā Latvijas brīvvalsts vietā paliks «tukša vieta»?
Tukša vieta nepaliks. Ja turpināsim tik nemākulīgi un negodīgi apsaimniekot savu valsti, tad to pazaudēsim. Bet tukša vieta šeit nepaliks. Tad nebūs vairs Latvijas valsts, mūs varbūt pievienos kādai citai valstiskai struktūrai (tādā gadījumā - dievs, dod mums palikt Eiropai). Un tad šī jaunā valdība un struktūra būs tā, kas lems un rīkosies. Atbilstoši realitātei.