Tuvojas 16. marts ar tradicionālajiem strīdiem par vēsturi. Ja konkrētās piemiņas dienas gadījumā nekādu kompromisu starp «par» un «pret» nometnēm, šķiet, panākt nav iespējams, tad kopumā aicinājumi neaizmirst vēsturi ir pareizi un lietderīgi. Paliksim kaut periodā 1940.-1949. gads.
Tiem, kuri šodien nievīgi izsakās par Latgalē dzīvojošo cilvēku patriotisma līmeni, derētu izlasīt apgāda Dienas grāmata izdoto atmiņu krājumu Meža meitas. Ne mirkli nenoliedzot nacionālo partizānu varonību un izturību citos Latvijas novados, latgaliešu dūšīgā cīnīšanās pret okupantiem pēckara gados ir apbrīnojama. Mazliet vulgāri izsakoties, čangaļi vai ne čangaļi, bet dod dieviņš mums, ļuteriem, tādu spīvumu. Minētā krājuma kontekstā rodas vēl kādas pārdomas, kas droši vien var tikt novērtētas kā ļaunas. Proti, pašsaprotami tiek pieminēti leģionāri, nacionālie partizāni, tomēr ļoti gribētos, lai kaut tagad sabiedrība uzzina - vārds, uzvārds - tos latviešu tautas atkritumus, kas ar ieročiem rokās (čekisti, t. s. istrebiteļi) apspieda savus tautas brāļus. Mūsdienās dzīvojošs latvietis būtu ļoti pašpaļāvīgs, nosodot un tiesājot tos, kuri nepalīdzēja meža brāļiem, kuri klusēja utt., jo vai varam likt roku uz sirds un teikt, ka mēs jau nu gan... Tomēr tie, kuri pie pilnas saprašanas aktīvi iesaistījās Latvijas patriotu spīdzināšanā un nogalināšanā - tas ir cits gadījums.
Savukārt tiem, kuri skeptiski vērtē jēgu mums pašiem veicināt savas aizsardzības spējas, jo tāpat visu izšķiršot mūsu sabiedroto nostāja, būtu lietderīgi caurskatīt žurnālu Latvijas vēsture. Jaunie un jaunākie laiki. Piemēram, Antonija Zundas pētījumus par Lielbritānijas diplomātu attieksmi pret Latvijas okupāciju. Tie, protams, bija pavisam citi laiki un vēsturiskais konteksts, tomēr domāšanas veids «mēs Krievijas sagādāto krupi varētu norīt, ja vien Maskava mums no savas puses sagādātu to un to», baidos, ka nav zaudējis aktualitāti. Un te pat nav vērts kavēt laiku moralizēšanai - ikviena valsts primāri domā par savām interesēm (nedomāju, ka Latvija rīkotos citādi), un jābūt gataviem arī pašiem sevi aizsargāt. Vismaz sākotnēji. (Starp citu, Latvijas valdības nepretošanos PSRS agresijai kā mulsinošu faktoru min arī britu diplomāti savā 1940.-1041. gada sarakstē.)
Rezumējot: varbūt mazāk tērēsim intelektuālos un emocionālos resursus, kārtējo reizi izklāstot katrs savu taisnību 16. marta kontekstā, jo tā ir noformulētas pozīcijas, piedodiet, ierasta atkārtošana. Latvijas vēsturē, to skaitā traģisko posmu, netrūkst mazāk (ne vēsturnieku lokā, bet plašākā sabiedrībā) neapspriestu tēmu.