Kad Māris Saukāns un Andris Dambis pagājušā gada jūlijā nobrauca pusi Dakaras jeb ralliju Silk Way, uzrakstu uz benzīna OSCar This car will be electric in Dakar* ne viens vien uzskatīja drīzāk par skaļu lozungu vai latviešu reklāmas triku, nevis stingru apņemšanos. Pat Latvijas dakariešu draugi no pašas rallijreida vides nogrozīja galvu par tik nereālu plānu - mazāk nekā gada laikā uzbūvēt savā veidā vienīgo elektriskas piedziņas rallijreida mašīnu pasaulē un nobraukt ar to līdz galam jau pirmo Dakaras maratonu. 11 mēnešus pēc projekta prezentācijas Skandi Motors autosalonā un tikai divus mēnešus pēc reāla auto pirmizrādes Rīgas Motormuzejā mērķis ir sasniegts. 15. janvārī pēc nogurdinošas divu nedēļu un 9000 km sacīkstes Argentīnā, Čīlē un Peru OSCar eO šķērsoja finiša līniju. Tikai viens cilvēks šajā brīdī bija saviļņots un aizkustināts vairāk par Team Latvia braucējiem, dalībniekiem un līdzjutējiem. Tas bija holandietis Žerārs de Rojs, kurš pirmo reizi izcīnīja sen kāroto uzvaru smago auto konkurencē - 25 gadus pēc tam, kad to paveica viņa tēvs Jans.
Vienīgais invertors pasaulē
Žerārs, būdams latviešu fans un tuvs Māra Saukāna draugs, arī bija viens no tiem, kas uzmanīgi sekoja elektriskā OSCar attīstībai un notikumiem trasē. Paies vēl krietns laiks, kamēr viss nepilnā gadā piedzīvotais, izturētais un, par spīti pavisam kuslai iespējamībai, tomēr atrisinātais tiks salikts pa plauktiņiem. OSCar eO ceļš no rasējuma Ogrē līdz goda pjedestālam Peru galvaspilsētā Limā sīki dokumentēts Andra Dambja dēla autosporta inženiera Kristapa Dambja zilajā piezīmju grāmatā. Dažas īpaši atzīmētas lappuses tajā droši vien veltītas situācijai, ko tagad bez pārspīlēšanas varētu saukt par katastrofālu. Pēc OSCar eO veiksmīgās piezemēšanās Argentīnā (tehnisku apsvērumu dēļ elektromobilis tika transportēts pa gaisu, nevis pa jūru, kā pārējo dalībnieku auto) neveiksmīga manevra rezultātā nodega ASV ražotais invertors - elektroauto nepieciešama vadības ierīce. Problēmu vēl smagāku darīja ne tikai laika trūkums, bet arī ierīču nepieejamība. Lai cik dīvaini tas izklausītos, elektromobiļiem nepieciešamās sastāvdaļas nemētājas katra kontinenta noliktavās. Šī iemesla dēļ Tims Koronels bija spiests attiekties no domas likt pretim eO elektrisku bagiju, jo akumulatoru piegādātājs gluži vienkārši nespēja piegādāt nepieciešamos komplektus. No apkaunojošas izstāšanās vēl pirms starta atkal izglāba personiskie kontakti. Britu firma Green Endurance noņēma divus invertorus no sava prezentācijai sagatavotā elektroauto, un Kristaps Dambis tos, padusē pasistus, pašrocīgi atgādāja no Londonas. «Trakākais, ka Green Endurance jau bija izklīduši pa visu Eiropu, jo bija paspējuši doties Ziemassvētku brīvdienās pie tuviniekiem un radiem. Mēs pierunājām viņus braukt atpakaļ uz Angliju un noņemt invertorus. Neprasi, kā, bet OSCar eO startēja Dakarā ar pēdējo tobrīd pieejamo invertoru uz Zemes,» vēlāk stāstīja Māris Saukāns. Treknu punktu piedzīvojumam ar invertoru pielika argentīniešu muitnieku alkatība - birokrātu kabinetā kopā ar Kristapu, X-Raid un citām komandām iestrēgusī Kamaz komanda piedraudēja pieteikt Argentīnai karu, ja problēma tūlīt un uz vietas netiks atrisināta.
46 grādu karstumā
Garais ievads domāts tam, lai parādītu, ka lielas uzvaras Dakarā bieži tiek izcīnītas ārpus trases. Arī tehniskajā komisijā, kur komisārs visiem par lielu uzjautrinājumu velti meklēja zem eO motorpārsega vismaz kaut ko attāli līdzīgu dzinējam. Tāds eO patiešām ir, taču atrodas aizmugurē un griež ģeneratoru, t. i., lādē Winston Battery akumulatoru kaskādes mašīnas priekšā un zem grīdas. Tieši šis ar elektropiedziņu tieši nesaistītais mezgls rallija sākumā sagādāja lielākās galvassāpes un sacēla jezgu internetā, kur kā allaž pārsteidzīgie «eksperti» norakstīja eO projektu kā izgāzušos. «Mūs iegāza testu trūkums reālos apstākļos,» atzina Andris Dambis. «Aizvest eO uz Maroku, kur ir karsts un smiltis, mums nebija laika, bet Latvijā iegūt datus par tādu lietu kā dzinēja ģeneratora dzesēšana plus 40 grādos vienkārši nebija iespējams.» 46 grādu (!) karstumā, kas valdīja pirmajos Argentīnas ātrumposmos, dati ienāca ātri un nežēlīgi. 3,5 litru motors no Nissan 350Z, par spīti oriģinālas konstrukcijas radiatoram, strauji pārkarsa, kas piespieda ekipāžu brīžiem samazināt ātrumu līdz smieklīgiem 20 km/h vai apstāties pavisam. Pēc diviem posmiem komandas inženieri atrada risinājumu - izmainot gaisa plūsmu mašīnas aizmugurē -, taču kaitējums jau bija nodarīts - OSCar eO tika piešķirts tik vēls starta laiks, kas neizbēgami nozīmēja braukšanu ātrumposmā pa tumsu. No klasiskā rallija viedokļa tas ir sīkums, taču ne Dakarā, kur taustīšanās pa Atakamas kāpām līdzinās mēģinājumam atrast drošu pāreju no vienas septiņstāvu mājas jumta uz otru. Sevišķi, ja drošas pārejas nemaz nav. «Tās kāpas vēl nebija nekas, bet kalni... Vietām mazās lidmašīnas lidoja zemāk par mums,» atceras pavadošā OSVCar O3 stūrmanis Ainārs Princis. Toties, kad sāls kristālu piesātinātā un lipīgā Atakamas tuksneša smilts atkal tiecās apturēt eO darbību, nosprostojot radiatorus un gaisa filtrus, risinājums nebija tālu jāmeklē.
Papīrs pret smiltīm
Dakaras rallijreida trase vienmēr ir grūta, un būtu jocīgi, ja tā nebūtu. Tomēr lēciens nezināmajā, proti, pirmie ātrumposmi Peru, visā rallija pastāvēšanas vēsturē pārsteidza gan dalībniekus, gan pašus organizatorus. Aiz krāšņajiem kadriem ar pilnā gaitā joņojošiem Mini un Hummer sekoja sūra elle un tik izmalta trase, ka pa to nespēja pārvietoties pat sacīkšu kravas auto. Dažos posmos organizatori atzina force majeure un ļāva nepārvaramās vietas apbraukt, dažos ne. Tāpēc kaut kur Parīzē izskatīšanu gaida Team Latvia iesniegta apelācija pret, komandasprāt, vienpersonisku tiesnešu lēmumu, kas vienubrīd draudēja ar izslēgšanu no sacīkstes. Šādi pārsteigumi Dakarā diemžēl nav nekas neparasts, ko apliecina amerikāņa un līderu grupas braucēja Robija Gordona apelācija, kas droši vien guļ tai pašā kastītē uz FIA rakstāmgalda.
Galvenais - neaizmigt
Dakarā visi guļ maz - žurnālisti, organizatori, dalībnieki un mehāniķi, kas bieži neguļ nemaz. Taču, ja viņiem ir laiks saļimušā pozā nosnausties, kamēr tehniskā mašīna pārbrauc uz nākamo bivaku (nometnes vieta katrai komandai), sportistiem, kas pēc mokošas rakšanās smiltīs ieradušies bivakā tikai no rīta, šādas iespējas nav. Māris Saukāns un otra OSCar pilots apraksta pēdējās piecas rallija dienas kā murgu. «Trešajā dienā tu sāc neatpazīt cilvēkus no paša komandas. Smadzenes tik pārgurušas, ka izslēdz visu informāciju, kas nav nepieciešama pamatprocesam - nomazgāties, paēst, kāpt mašīnā un braukt uz nākamo ātrumposmu.» Pie kā var novest šāds «režīms», skaudri parādīja čehu kravas auto forvarda Lopraisa avārija. Pārbraucienā jau pēc veikta ātrumposma viņš nolēma samainīties vietām ar stūrmani, kurš pēc pusstundas aizmiga pie stūres. 8 tonnas smagā Tatra nobrauca no šosejas un apmeta trīs kūleņus. Ekipāža guva dažāda smaguma traumas. Pēc 16 stundu gulēšanas pēc finiša Limā Māris Saukāns jau spēja atskatīties uz pēdējām dienām ar zināmu humoru: «Vienubrīd tumsā man šķita, ka pārlieku ilgi braucu klusumā. Paskatos pa labi - Dambis aizmidzis ar leģendu rokā, lai gan mašīna kratās pa nenormālām risām. Pārbraucienos mainījāmies vietām un pat stājāmies pasnaust. Dambis pat bija iemanījies nepamostoties pamāt skatītājiem!»
Tam jābrauc ātrāk
Kā bieži gadās dzīvē un vienmēr notiek Dakarā, paredzamās problēmas izpalika, bet citas piezagās no sētas puses. Akumulatori, par kuru karšanu teorētiski bija lielākās raizes, ne reizi nepārsniedza 56 grādus. Izņemot nelaimīgo invertoru, 9000 km nepievīla neviena no elektropiedziņas sastāvdaļām. Toties smiltis nosprūdināja parasto 12 voltu ģeneratoru, ko atdzīvināja turpat kāpās. Savu lomu nospēlēja arī T4 pavadošā kravas mašīna ar internacionālu ekipāžu, kuras klātbūtni komandā sākumā nesaprata pat daudzi fani. «Bija divas reizes, kad viņi mūs izvilka tā, kā spēj tikai «smagais». Un viena no šīm situācijām bija tika bīstama, ka pilnībā attaisno ieguldījumus T4 pieteikšanai,» apgalvo M. Saukāns. «Tikai šādos apstākļos es pa īstam novērtēju, kas ir elektrovilkme. Ar šo auto nevar iebuksēt, un vienlaikus tam ir 800 Nm grieze. Nevienam vieglajam auto Dakarā tādas nav.» Taču uzlabojumi ir nepieciešami un jau izprātoti: «Mums vajag tādu automātisko ātrumkārbu kā Gordonam, tā ir programmējama un iztur 800 Nm griezi. Beidzot vajadzētu pārtaisīt OSCar gaismas, lai tumsā varētu kaut ko redzēt. Un pats galvenais - mašīnai jābrauc ātrāk. Nezinu, kā, bet jābrauc,» tā Māris. Nedēļu pēc finiša A. Dambis un citi vairās izteikties par nākotnes plāniem, taču starp tiem ir dalība ietekmīgajā elektroauto un alternatīvo auto izstādē/rallijā Montekarlo martā un starts Silk Way rallijā jūlijā, iespējams, jau ar uzlabotu OSCar eO. 5