Man bija mērķis gūt darba pieredzi ārpus Baltijas robežām, jo jutu nepieciešamību profesionāli attīstīties. Apsverot iespēju atrast darbu Krievijā, biju sapratusi, ka ne īpaši vēlos strādāt Maskavā. Sanktpēterburgas bankas piedāvājums ietvēra visus aspektus, kas man bija svarīgi, tas lika man pieņemt drosmīgo lēmumu un doties turp.
Tad jau bijāt nolēmusi atstāt darbu Swedbank?
Es biju nolēmusi, ka man vajag gūt profesionālo pieredzi citos tirgos, - ar Swedbank starpniecību vai ne, tas nebija noteicošais.
Sanktpēterburgā nostrādātā pusotra gada laikā jau esat ieguvusi gaidīto pieredzi?
Noteikti! Esmu guvusi pamatīgu profesionālo pieredzi un ļoti vērtīgas atziņas. Pirmā un galvenā atziņa, ko es aicinu ņemt vērā visiem augsta līmeņa profesionāļiem, kuri dodas uz jaunu darba vietu ārvalstīs, ir tāda, ka jaunajā vietā ir jāsāk no nulles. Nevis amata pozīcijas aspektā, jo es Sanktpēterburgas bankā sāku strādāt ļoti augstā pozīcijā, bet tajā aspektā, ka no nulles jāizveido sava profesionālā autoritāte. Ir naivi domāt, ka var aizbraukt no Latvijas uz citu valsti un tur savu darba stilu vienkārši pārkopēt. Profesionālā reputācija, ko biju vairāk nekā desmit darba gadu laikā uzbūvējusi Latvijā, aiz mūsu valsts robežām netiek ņemta vērā. Bet tieši tas man ļāva pārbaudīt sevi, pierādīt, ka manas profesionālās kompetences nav vis pagātnes kompetences, bet ka arī šodien varu kaut ko kvalitatīvu un vērtīgu izdarīt.
Otra atziņa, ko esmu guvusi, strādājot Sanktpēterburgā, ir tāda, ka, nomainot vidi, cilvēks profesionāli attīstās. Esmu iepazinusi citādāku norēķinu sistēmu, atšķirīgus klientu uzvedības paradumus, citādāku infrastruktūru un darba vides organizāciju. Paliekot strādāt Latvijā, man šādas pieredzes nebūtu.
Kādas ir būtiskākās banku vidē vērojamās mentalitātes atšķirības Latvijā un Krievijā?
Ir kardinālas atšķirības komunikācijas stilā - Krievijā cilvēki izturas daudz ekspresīvāk. Darba organizācijai tur raksturīgs tas, ka piemīt tendence ātri sākt kaut ko darīt, cilvēkiem gribas izslēgt plānošanas fāzi, bet, ja neesi labi projektu saplānojis, tad īstenošanas gaitā rodas diezgan daudz pārsteigumu, ir liela slodze un aug stress. Viens no maniem mērķiem ir, lai jebkāda stratēģisko izmaiņu īstenošana manā pašreizējā darba vietā būtu sistemātiska, labi strukturēta un sakārtota. Latvijā projektu vadība kā instruments nebija tik ļoti nepieciešama, pašorganizēšanās noritēja dabiskāk. Toties Krievijā cilvēkiem piemīt drosme un gatavība pateikt - «es esmu labākais, mans darbs, mans piedāvātais produkts ir vislabākais», bet Latvijā lielai daļai cilvēku šāda profesionālā pašapziņa dabiski nepiemīt, bet ir īpaši jāapgūst, ieguldot laiku un pūles.
Attiecībā uz bankas struktūru Krievijā ļoti populāra ir tiešā komunikācija klātienē, bet mans uzdevums ir paraudzīties nākotnē, tāpēc gatavojamies piedāvāt klientiem augstas kvalitātes interneta banku.
Kas attiecas uz interneta vidi, Krievijā ļoti populāra ir sociālo tīklu lietošana, to nosaka cilvēku ekspresivitāte komunikācijā un lieli attālumi valsts iekšienē. Tad, kad mēs Baltijā attīstījām internetbanku, bija brīdis, kurā internetbankas lietotāju daudzums pārsniedza intensīvo interneta lietotāju skaitu. Latvijā i-banka bija tā, kas iedzīvotāju vidū populārāku padarīja interneta lietošanu. Krievijā būs citādāk - sociālo tīklu popularitāte padarīs plašāku i-bankas lietošanu.
Vai Latvijas iedzīvotāji ir piesardzīgāki kredītņēmēji, salīdzinot ar Krieviju?
Latvijas iedzīvoju piesardzību radījusi ekonomiskās krīzes pieredze, pirms gadiem pieciem, septiņiem piesardzīgums Latvijā noteikti nebija valdošā tendence. Jāatzīst gan, ka Krievijā pēdējos trīs četrus gadus patēriņa kreditēšana uzrāda 30 - 40% pieaugumu gadā, un tas ir ļoti straujš pieaugums. Hipotekārajiem kredītiem ir mierīgāki izaugsmes tempi. Kredītkaršu izmantošana vēl ir tikai sākotnējā posmā.
Vai Latvijas banku politika labajos gados pirms ekonomiskās krīzes bija pareiza?
Lai arī bankas tikušas asi kritizētas un nesenā krīze nodēvēta par finanšu krīzi, es gribu uzsvērt, ka tieši banku sistēma Latvijā bijusi standartu noteicēja servisa kvalitātē, e-pakalpojumos, pārdošanas prasmē un tagad arī efektivitātes ziņā. Bankas Latvijā bijušas un arī ir augsti profesionālu speciālistu kaltuve, turklāt ne tikai finansistu, bet arī IT un e-komercijas speciālistu, pārdošanas vadītāju, mārketinga un sabiedrisko attiecību speciālistu, personāla vadītāju kaltuve, jo straujā banku sistēmas attīstība «treknajos gados» noteica to, ka tieši bankas piesaistīja ļoti perspektīvus cilvēkresursus un bija gatavas daudz ieguldīt darbinieku profesionālās kompetences paaugstināšanā. Pateicoties tam, ka nozare strauji attīstījās, cilvēkiem, kuri bija orientēti uz savu profesionālo izaugsmi, bija interesanti tur strādāt. Pretēji Latvijai daudzās valstīs, piemēram, Centrāleiropā, arī Krievijā, banku nozare nav atraktīva.
Banku sistēmas nopelns ir arī tas, ka tieši bankas ir apliecinājušas prasmi sakoordinēt lielu klientu skaitu ar valsti. Latvijas iedzīvotāji tagad uztver kā kaut ko pašu par sevi saprotamu banku ieviesto kvalitatīvo, progresīvo norēķinu sistēmu, kas ļauj ļoti ērti nokārtot naudas lietas un taupa gan privātpersonu, gan uzņēmumu laiku. Piemēram, iespēja nomaksāt nekustamā īpašuma nodokli ar vienu klikšķi ir ļoti liels sasniegums.
Runājot par to, kas izaugsmes gados tika pārprasts gan no banku, gan no uzņēmēju puses, jāatzīst, ka nepamatots bija pieņēmums par to, ka kredīts varētu būt veids, kā uzsākt biznesu, respektīvi, daudzi ieķīlāja dzīvokļus un sāka biznesu, bet nonāca situācijā, ka bizness neattīstās un dzīvoklis arī apķīlāts.
Vēl viens aspekts, kas saistās ar labajiem gadiem un ko mums nevajadzētu aizmirst arī turpmāk, jo var gadīties, ka jaunākās un vidējās paaudzes cilvēki mūža laikā piedzīvos vēl vismaz trīs četras ekonomiskās krīzes, ir tas, ka situācijā, kad pastāv konkurence, uzņēmums nevar pieņemt lēmumu apstāties. Komercuzņēmumam tas būtu pretdabiski. Nevar gaidīt, ka uzņēmums pārstās kaut ko ražot vai pārdot situācijā, kad pastāv augsta konkurence. Tāpēc jāsaprot, ka «treknajos gados» banka nevarēja apstāties ...
… un pārtraukt piešķirt kredītus.
Jā, piemēram, pārtraukt piešķirt kredītus. Tas gan jāatzīst, ka toreiz būtu bijis ļoti nepieciešams vienotais kredītņēmēju jeb kredītvēstures reģistrs. Nevar neņemt vērā, ka pārkaršanu cenās uzdzina kādi 15% aizņēmēju, kuriem bija pa trijiem, pieciem kredītiem un katrs citā aizdevējiestādē. Katrai bankai jau savu klientu reģistrs bija, bet reģistri nebija vienoti, un tikai tad, kad parādījās pirmie klienti, kuriem radīja problēmas aizdevumu atmaksa, kļuva skaidrs, cik ļoti svarīgs vienotais kredītņēmēju reģistrs būtu veselīgai finansēšanas attīstībai.
Vai valsts institūcijām toreiz vajadzēja uzņemties iniciatīvu vienotā kredītņēmēju reģistra veidošanā?
Jā, bet jāatzīst, ka arī bankas varēja aktīvāk piestrādāt, lai šāds reģistrs tiku izveidots. Vienotajam kredītreģistram dažādās valstīs ir atšķirīgas formas, piemēram, bankas var veidot kopuzņēmumu, šādu reģistru var uzturēt centrālā banka.
Banku ekonomikas eksperti apgalvo, ka jau 2006. gadā viņi prognozējuši nekustamā īpašuma cenu kritumu, bet tolaik viņos neviens negribēja klausīties. Vai jūs tam piekrītat?
Nē, visiem bija skaidrs, ka cenas kritīsies, un prognozētais kritums bija 15 - 20%. Domājām, ka ar šādu kritumu tiksim galā bez šoka, jo gan cenu kāpums, gan cenu kritums ir normāla parādība, paliek vien jautājums par cenu krituma mērogu.
Nekustamā īpašuma cenām Krievijā patlaban piemīt tendence kāpt?
Jā, bet nenozīmīgi. Pirms globālās ekonomiskās krīzes cenas pakāpeniski kāpa, krīzes gados pieaugums apstājās, bet tagad palēnām ir atsācies.
Tātad Krievijai izdevies izvairīties no nekustamo īpašumu cenu «burbuļa» plīšanas?
Jā, bet nevar salīdzināt Krievijas un Latvijas mēroga ekonomiku, jo pietiek dažiem simtiem nerezidentu Latvijā iegādāties dzīvokļus, un tas jau ietekmē nekustamo īpašumu cenas. Krievijā daži simti pircēju noteikti neietekmē neko.
Kāda vidēji ir cena par kvadrātmetru dzīvoklim Sanktpēterburgā?
Apmēram 2000 dolāru (aptuveni 1120 latu). Es pati neesmu dzīvokli pirkusi, bet īrēju. Sanktpēterburgā atšķirībā no Latvijas cilvēkiem iespējams atpelnīt ieguldījumus nekustamajā īpašumā ar izīrēšanu un ļoti daudzas privātpersonas veiksmīgi izīrē savus dzīvokļus.
Kādu jūs redzat banku sektora attīstību tuvāko gadu laikā?
Banku sektora attīstība saistīta ar ekonomikas attīstību, un galvenais, par ko šobrīd raizējas baņķieri, ir tas, kā stimulēt ekonomikas attīstību. Lai Latvijas ekonomika attīstītos, vitāli svarīgi ir veicināt uzņēmējdarbību un jādomā par ilgtermiņa, nevis īstermiņa risinājumiem.
Kur jūs saskatāt risinājumu ?
Es uzskatu, ka risinājums ir attieksmes maiņa pret uzņēmējdarbību. Jāpieaug to cilvēku skaitam, kuri grib iegūt uzņēmēja pieredzi, būt uzņēmēji.
Bet šobrīd, dažus gadus pēc ekonomiskās krīzes, kur lai cilvēki ņem līdzekļus uzņēmējdarbības sākšanai? Atkal aizņemoties?
Atbilde noteikti nav kreditēšanā, jo banku kredīts kā atbalsts ir piemērojams tikai stabili strādājošam uzņēmumam, savukārt uzņēmumam, kas tikai sāk savu darbību, vajadzīgs pilnīgi cita veida finansējums, piemēram, riska kapitāls. Ir arī dažādi atbalsta fondi un programmas uzņēmējdarbības attīstīšanai. Es neticu, ka starta naudas iegūšana būtu problēma, manuprāt, problēma ir tā, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji vispār nevēlas nodarboties ar uzņēmējdarbību, bet sākas viss ar sapni par savu uzņēmumu. Uzņēmējdarbība nav augsta līmeņa zinātne, vajadzīgs vien veselais saprāts, bet mums - Latvijas sabiedrībai - tā joprojām bieži pietrūkst. Lai sekmētu uzņēmējdarbības kā naudas pelnīšanas veida popularitāti, jaunieši būtu jāapmāca domāt uzņēmēju kategorijās, tas nozīmē, jāmāca saprast, ka ikvienam ienākušam latam ir savs izdevumu lats.
Vajag stāstīt veiksmes stāstus! Sabiedrības varoņiem jābūt cilvēkiem, kuri spējuši nopelnīt naudu ar savām idejām. Katrai skolai vajadzētu sadarboties ar uzņēmumiem, uz kuriem skolēni var doties mācību ekskursijās un uzzināt, kā norit reālā saimnieciskā darbība. Turklāt jāapgūst tas, ka jebkurā biznesā vissvarīgākais ir cilvēki. Ja tu spēj veidot komandu no spēcīgiem cilvēkiem, vadīt komandu tā, lai tajā pastāvētu sadarbība, panākt to, ka šī komanda strādā konstruktīvi un spēj radīt, tad jau tikai jāizvēlas, ko gribi radīt.
Uzņēmēju skaita palielināšanās varētu būt tas mehānisms, kas attīstītu Latvijas ekonomiku?
Noteikti! Latvijas ekonomika ir mazā biznesa ekonomika. Mazo biznesu balsta princips, ka cilvēks prot darīt savu lietu meistarīgi. Profesionālā meistarība vajadzīga tam, lai mūsdienu pasaulē radītu produktu, kas ir ārpus konkurences ar Ķīnas precēm. Es arī ceru, ka Latvijā atdzims cieņa pret profesionālo meistarību, kas mūsu valstij vienmēr bijusi raksturīga, tikai «treknajos gados», ātrās naudas laikā, tika nepelnīti piemirsta. Lai kādu profesionālās darbības jomu cilvēks izvēlētos, bez ienākumiem nepaliks, ja būs labākais savā jomā. Es atļaušos tādu salīdzinājumu, ka labākās apkopējas pelna Rīgā vairāk nekā dažs banku darbinieks, tāpat arī pie labākajām auklītēm rinda stāv. Mēs visi zinām labākos speciālistus - labākos zobārstus, frizierus un citus, kuriem vienmēr ir klienti.
Turklāt šī laika priekšrocība, salīdzinot ar periodu pirms 50 un vēl pat pirms 30 gadiem, ir tā, ka mēs tagad dzīvojam e-komercijas pasaulē. Interneta vide mainījusi spēles noteikumus, ja uzņēmējs iemācās būt pamanīts interneta vidē, tad viņa ražotās produkcijas tirgum robežu praktiski nav. E-komercija gan nenozīmē izstrādāt IT programmu, bet atrast modeli, kā savu Latvijā ražoto tabureti pārdot Kanādā.