Ilze Kenne, redzot bērnu ciešanas, secina - ir ārstējami un diemžēl tikai kopjami bērni. Tāpēc viņa aicina vecākus nopietni apsvērt, vai rīkojas, savu vēlmju vadīti, vai tāpēc, lai bērns saņemtu reāli vajadzīgo. Absurda situācija veidojas tad, ja vecāki necenšas neko darīt bērna veselības uzlabošanā, lai tikai nezaudētu bērna invalīda kopšanas pabalstu.
Bieži vecāki izvēlas starptautisko rehabilitācijas klīniku Truskavecā Ukrainā, taču, ieguldot līdzekļus tepat Latvijā un ekonomējot ģimenes laiku, daudzos gadījumos bērns iegūtu ilgāku rehabilitācijas procesu un lielāku labumu.
«Katra mamma vēlas palīdzēt savam bērnam, un bieži liekas, ka vislabāk palīdzēs ārzemju mediķi. Taču neviena mamma nevar savu bērnu novērtēt pilnīgi objektīvi. Ja Latvijas mediķi nespēj palīdzēt, esmu par to, ka jādara viss, lai nokļūtu pie ārzemju speciālistiem,» atzīst Ilze. Piemēram, Latvijā nav tāda speciālista kā ķirurgs neiroortopēds Pēteris Berniuss Vācijā. Pie mums nav tik daudz bērnu, lai uzturētu šādu augstas klases ārstu. Par to Ilze pārliecinājusies, jo kāds jaunais ārsts Vaivaros vēlējies specializēties šajā jomā, bet viņam nevarēja nodrošināt pienācīgu algu, un puisis aizbraucis uz Vāciju.
Šobrīd Latvijā arī dibināta biedrība bērniem ar kustību traucējumiem, kur reģistrēts ap 200 bērnu, un Ilze ir tās vadītājas vietniece. Biedrība sadarbībā ar Šveices Konfederāciju un sabiedrības integrācijas fondu iecerējusi semināru, kurā vecākus informēs par iespējamām rehabilitācijas programmām. Kā arī ir iecere Latvijā nodrošināt ar īpašo Brucner-Biofeedback-terapie treniņu metodes programmu. Tuvākajos plānos paredzēts apmācīt divus speciālistus un iegādāties datorizētu aparatūra par aptuveni 46 tūkstošiem latu, bet, visticamāk, bez sabiedrības atbalsta atkal neiztikt.