Pirmkārt, varam paļauties uz mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS), kas gatavi aizstāvēt savu valsti. Otrkārt, uz Zemessardzi. Patlaban daudzi iedzīvotāji grib papildināt Zemessardzes rindas. Te vietā būtu teikt, ka ikviena valsts ir tik stipra, cik stipri katrs tās iedzīvotājs gatavs savu valsti aizstāvēt. Cilvēku iesaistīšanās Zemessardzē apstiprina vēlmi aizstāvēt Latvijas valsti, mūsu neatkarību un brīvību, ja būs nepieciešams - arī ar ieročiem rokās. Treškārt, mūsu balsts ir tas, ka Latvija ir NATO dalībvalsts. NATO ietvaros darbojas pieminētais 5. paragrāfs - ja notiek agresija pret kādu NATO dalībvalsti, tad tā ir agresija pret NATO kopumā un tiek dots prettrieciens.
Kā Krimas aneksija likusi pārvērtēt attieksmi pret Latvijas drošību?
Pašlaik izvērtējam situācijas attīstību Ukrainā. Veicam Latvijas apdraudējumu risku analīzi, un, pamatojoties uz to, precizējam operacionālos plānus dažādām situācijām. Arī NATO vadībai Ukrainas krīze devusi spēcīgu modinātājzvanu. NATO augstākās amatpersonas jau uzsvērušas, ka notiek darbs pie operacionālo plānu pārvērtēšanas un precizēšanas atbilstoši jaunajai situācijai.
Kādi pasākumi jāveic jau šī gada laikā, lai Latvijas aizsardzība tiktu reāli stiprināta?
Bruņotos spēkus nevar attīstīt ļoti īsā periodā. Strādājam pie tā, lai tiktu iesākta NBS attīstības plāna īstenošana. Paralēli tam jāstiprina Zemessardze. Pirmie soļi jau sperti. Valdība aprīlī atbalstīja mūsu iniciatīvu stiprināt Zemessardzi un Jaunsardzi, piešķirot papildus 780 250 eiro. Plānots papildus 8000 cilvēku piesaistīt vēl 500 jaunu zemessargu, pastiprināt apmācības un iegādāties ekipējumu. Drīzumā plānojam iet uz valdību ar plānu, kā tuvākajā laikā Zemessardzi attīstīt, sagatavojot daudz augstākā līmenī. Jaunsardzes stiprināšana ir ļoti būtiska patriotiskās audzināšanas aspektā. Plānojam palielināt Jaunsardzes nometņu skaitu, tādā veidā piesaistot lielāku skaitu cilvēku. Jaunsardzē darbojas gan latvieši, gan citu tautību jaunieši, un tādā veidā Jaunsardze ir laba integrācijas procesa sastāvdaļa, kas reāli pierāda - Latvijas patriotismam nav tautības.
Piekrītat viedoklim, ka jauniešu patriotiskā audzināšana pēdējos gados palikusi novārtā?
Nenoliedzami, patriotiskā audzināšana skolās nav nodrošināta pietiekamā līmenī. Mums jāveic izmaiņas izglītības sistēmā, patriotiskajai audzināšanai atvēlot vairāk uzmanības. Jāpiebilst, ka skolai jauniešu uzskatu veidošanā ir būtiska loma, kas var tikt veiksmīgi izmantota, bet var tikt arī izniekota.
Tiekoties ar pašvaldībām, ne vienreiz vien norādīts, ka jauniešiem ir interese iesaistīties Jaunsardzē, bet trūkst iespēju nodrošināt jauniešus ar formastērpiem, attiecīgu ekipējumu, arī ar instruktoriem. Jāsaka paldies daudzām pašvaldībām, kas atrod iespējas noalgot papildu instruktorus Jaunsardzes vienībām, bet jāmet akmens valsts dārziņā, ka nespējam tam iedot naudu no valsts budžeta. Turklāt militārās mācības ieviešana skolās noteikti prasītu vēl vairāk naudas.
Pēdējā laikā bieži dzirdam, ka aizsardzības jomai atvēlēts pārāk maz naudas. Iepriekšējie aizsardzības ministri nav pietiekami neatlaidīgi prasījuši naudu no valsts budžeta?
Nevienam aizsardzības ministram nevar pārmest, ka nebūtu pietiekami neatlaidīgi prasījis naudu aizsardzībai, nauda ir prasīta, bet nav iedota. Varam pārmest kopumā politiķiem, ka aizsardzības joma nav bijusi prioritāte. Ukrainas krīze parādījusi, ka nauda aizsardzībā jāiegulda, un mūsu politiķi sākuši daudz pielaidīgāk runāt par lielāka finansējuma novirzīšanu aizsardzībai. Gribu uzsvērt, ka, plānojot budžeta palielināšanu aizsardzībai, nenotiks naudas atņemšana citām nozarēm. Esam sagatavojuši speciālo likumprojektu par valsts aizsardzības finansējuma nodrošināšanu, jo jau agrāk pieņemts lēmums, ka līdz 2020. gadam aizsardzības budžets sasniegs 2% no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP). Ceru, ka nākamgad aizsardzībai novirzīsim 1,1% no IKP un tad katru gadu pa 0,2% liksim klāt, līdz sasniegsim 2% no IKP. Patlaban ir mazāk par 1% no IKP, respektīvi, mazliet vairāk par 0,9%.
Nesen atzināt, ka nebija viegli pārliecināt Saeimas Aizsardzības komisijas deputātus par finansējuma palielināšanu. Ar kādiem argumentiem tomēr cerat politiķus pārliecināt?
Galvenais arguments - Latvijas aizsardzība ir valsts augstākā prioritāte. Aizsardzības primārais uzdevums ir nodrošināt valsts suverenitāti, teritoriālo vienotību un neaizskaramību. Ukrainas situācija skaidri parāda, ja aizsardzība nav valsts prioritāte, tad iespējami gan neatkarības apdraudējumi, gan teritorijas integritātes pārkāpumi. Šī ir izšķiršanās par to, vai mēs tiešām gribam būt neatkarīga valsts.
Valsts prezidents Andris Bērziņš ir paudis oficiālu atbalstu aizsardzības budžeta palielināšanai?
Valsts prezidents paudis atbalstu tam, ka aizsardzības jomai jānovirza papildu finansējums. To, ka Latvijai pakāpeniski jāvirzās gan uz aizsardzības spēju stiprināšanu, gan uz to, lai aizsardzības budžets sasniegtu 2% no IKP, Valsts prezidents pauda arī publiski - svinīgajā runā, kas bija veltīta desmitgadei kopš Latvijas iestāšanās NATO.
Kur Latvijā būtu izvietojama NATO bāze, vai Liepāja ir vienīgais nopietni apspriestais variants?
Tā kā esam NATO dalībvalsts, tad jebkura NBS bāze vienlaikus ir NATO bāze, vienalga, vai tā atrodas Ādažos, Liepājā, Lielvārdē vai Alūksnē. Kas attiecas uz jaunu NATO bāzu veidošanu, jautājums joprojām ir atklāts. Mēs būtu ieinteresēti papildu jūras spēku bāzes izvietošanā, jo Liepājā ir atbilstoša infrastruktūra, bet mēs būtu ieinteresēti arī papildu sauszemes bāzes izvietošanā. Tuvāko mēnešu laikā kļūs skaidrs - būs Latvijā papildu NATO bāze vai nebūs.
Nesen kritisku viedokli par NATO bāzes izvietošanu Latvijā pauda Aivars Lembergs, kurš sabiedrības skatījumā ir cieši saistīts ar jūsu pārstāvēto politisko spēku - ZZS.
Es pilnībā norobežojos no Lemberga kunga paustā it kā personīgā viedokļa un uzskatu, ka kritisks viedoklis par NATO bāzēm Lemberga kungam var būt kā privātpersonai, bet viņš kā Ventspils domes priekšsēdētājs ir amatpersona, un tāpēc šāda viedokļa izteikšana nav īsti vietā. Mēs esam NATO dalībvalsts, un NATO spēku klātbūtne Latvijā ir nepieciešama, jo bez NATO mēs būtu viegli iekarojama valsts, par kuru Krievijai varētu rasties daudz spēcīgāka ģeopolitiskā interese, un tad mēs tiešām varētu runāt par tādiem reāliem apdraudējumiem, kādus parādījusi situācija Ukrainā. Tieši tāpēc, ka Latvija ir NATO dalībvalsts, tādas provokācijas, kādas vērojam Ukrainā, mūsu zemē nav iespējamas, jo tām sekotu pretreakcija no NATO puses.
Gan Latvijā, gan Eiropas Savienības institūcijās izskan viedoklis, ka drošības stiprināšanai mūsu valstij jāpanāk energoneatkarība no Krievijas.
Jāpanāk tāda situācija, lai Krievija uz mums nevarētu izdarīt spiedienu, patlaban vēl Latvija ir ļoti ietekmējama, jo simtprocentīga atkarība no Krievijas dabasgāzes, nenoliedzami, rada ietekmējamību. Baltijā noteikti jāattīsta vairāki sašķidrinātās gāzes termināli. Tomēr nevajag domāt, ka mums vienas dienas laikā pilnībā jāatsakās no Krievijas dabasgāzes, jo jebkurā situācijā pircēji izvēlēsies iegādāties tos energoresursus, kurus konkrētajā brīdī būs ekonomiski izdevīgāk pirkt, un tā var būt arī Krievijas gāze. Turklāt situāciju nevar ātri izmainīt, pēc konkrētu lēmumu pieņemšanas vēl būs nepieciešami vairāki gadi, lai tiktu izveidota tāda infrastruktūra, kas nodrošinātu reālu Latvijas energoneatkarību.
Patlaban rodas iespaids, ka līdz šim energoneatkarības jautājums nav nopietni risināts.
Jāatzīst, ir bijušas tikai runas, un pamatoti par to ir pārmest iepriekšējām valdībām, tai skaitā arī man, jo es iepriekš esmu strādājis vairākās valdībās. Tomēr nevar noliegt, ka visas valdības lēmumus pieņēma, pamatojoties uz iepriekšējo ekonomikas ministru ieteikumiem - kādi nu tie bija.
Tātad līdz Ukrainas krīzei Krievija netika uztverta kā Latvijas apdraudētāja?
Jā, gadiem Krievija tika uztverta kā Latvijas ekonomiskās sadarbības partnere. Daudziem mūsu valsts uzņēmējiem ir plašs noieta tirgus Krievijā, un tas ir labi, jo nav jau svarīgi, kurā valstī uzņēmums pārdod savu produkciju, ja vien iespējams to veiksmīgi pārdot un rezultātā vēl vairāk attīstīt savu biznesu. Turklāt tālredzīgākie uzņēmēji jau pēc krīzes saprata, ka nedrīkst orientēties tikai uz vienu tirgu, vienalga, kuras valsts tirgus tas arī būtu. Domāju, ka tieši tāpēc, ka mūsu uzņēmēji strādā dažādos tirgos, ne tikai, piemēram, Krievijā, arī Ukrainas un Krievijas notikumiem nebūs spēcīgas negatīvas ietekmes uz Latvijas uzņēmumu situāciju.
Iepriekšējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks (V) daudzkārt uzsvēra, ka draudus Latvijai rada Krievijas maigā vara. Kā pret Krievijas maigo varu cīnīties?
Ukrainas krīze parādīja, cik informatīvajā telpā stipra ir Krievijas maigā vara, un arī to, cik vāja ir Latvijas maigā vara. Var teikt, ka Latvijas maigās varas tikpat kā nav. Visu neatkarības gadu laikā, galvenokārt tāpēc, ka valsts nav pietiekamā apjomā novirzījusi finansējumu sabiedriskajai televīzijai un sabiedriskajam radio, nav attīstījies Latvijas cittautiešiem paredzēts konkurētspējīgs sabiedrisko mediju saturs - ja Latvijas Radio 4 ir samērā spēcīgs, tad par LTV7 cittautiešiem paredzēto saturu to diemžēl nevar sacīt.
Tas, ka NEPLP aptur kāda ārvalstu TV kanāla apraidi Latvijā, nav pareizais ceļš, jo tā tiek pateikts, ka visi iedzīvotāji ir muļķi, kuri nespēj filtrēt informāciju, kas tiek sniegta medijos, bet patiesībā daudzi iedzīvotāji ir pietiekami gudri, lai jebkuru informāciju spētu kritiski izvērtēt. Risinājums būtu nevis aizliegums, bet nodrošināta iespēja cittautiešiem iegūt objektīvu informāciju par to, kādi procesi notiek Latvijā, Ukrainā, Krievijā un citās valstīs. Viens no variantiem, lai to panāktu, būtu kopīgs Baltijas TV kanāls krievu valodā.