LTV pārstāvis Klāvs Radziņš atzīst, ka televīzija ar jauno raidījumu reitingiem ir visnotaļ apmierināta, tie esot pat labāki, nekā cerēts, īpaši Melu laboratorijai. Analītiskie raidījumi ir iknedēļas desmit skatītāko raidījumu sarakstā un visvairāk skatītie interneta versijā. Turklāt minēto raidījumu koncepcijas ir tapušas, vēl pirms bijis zināms budžets, līdz ar to īstenojies valdes uzstādījums - sasniegt augstāku kvalitāti ar līdzšinējiem resursiem.
Iestrēgst formātā
Visaugstāk eksperti novērtē raidījumu 1:1, lai gan atzīst, ka tā kvalitāte nav vienādi augsta visus vakarus. Mediju eksperts un bijušais LTV ģenerāldirektors Rolands Tjarve, kopumā pozitīvi vērtējot raidījumu, norāda, ka dažkārt notiek sarunas partnera pazemošana, kas nav pieļaujama. «Vērojot šo raidījumu, ir sajūta, ka ētikas latiņu vajadzētu pacelt krietni vien augstāk. Žurnālistam nevajadzētu kļūt dzeltenam un meklēt lētas sensācijas, piemēram, izvelkot no arhīviem desmit gadus vecus materiālus, kuri turklāt tiek izrauti no konteksta. Es novēlētu veidot dzīvu sarunu un taktiku viesa iztaujāšanai koriģēt sarunas gaitā, nevis strikti turēties pie sagatavotā scenārija.» Žurnālists Māris Zanders atzinīgi novērtē raidījuma formātu, tomēr piekrīt, ka tā kvalitāte nav viendabīga. «Manuprāt, neveiksmīgs piemērs bija saruna ar Raivi Dzintaru, kurā G. Rēders kļuva pašmērķīgi uzbrūkošs.» Politologs Ivars Ījabs godīgi atzīst, ka priekšroku dod I. Spriņģes, nevis G. Rēdera vadītajām sarunām. Tam gan īsti nepiekrīt viņa kolēģe I. Kreituse, kura no analītiskā viedokļa, visaugstāk vērtējot tieši šo raidījumu, atzīmē G. Rēdera nopelnus.
Savukārt vislielāko kritiku izpelnās raidījums Sastrēgumstunda. Tiesa gan, ne tā vadītāja Ilze Nagla, bet formāts, kas līdztekus debatētājiem paredz studijā arī ekspertus un publiku. R. Tjarve bilst: «Nav skaidrs, kādēļ ēterā atrodas publika. Jāsaprot, ka tā nekādā gadījumā nereprezentē sabiedrības viedokli par izskatāmo jautājumu. Tā reprezentē tikai klātesošo uzskatus, bet neatbildēts ir jautājums par pievienoto vērtību.» M. Zanders norāda, ka rodas sajūta, ka publika un eksperti ir piekabināti klāt debatētājiem, tikai nav skaidrs, kādam mērķim: «Publikas kartīšu cilāšana ir muļķīga, tad labāk lai svilpj vai auro. Ja šādi tiek izprasta interaktivitāte, tad labāk lai tās nav.» I. Ījabs, kurš atzīst, ka raidījumu var vērtēt gan kā skatītājs, gan dalībnieks, norāda, ka neveiksmīgā formāta dēļ izpaliek diskusijas, kas pārvēršas īsās raidījuma dalībnieku manifestācijās, «kur katrs tam atvēlētās vienas minūtes laikā cenšas izkliegt savu sāpi». Politologs par sev interesantāku atzīst formātu, kurā divi oponenti savā starpā diskutētu.
Analītika nav skandāli
Atšķirīgi viedokļi ir par raidījumu Aizliegtais paņēmiens, kuru samērā atzinīgi vērtē žurnālists Māris Zanders, taču pilnībā noliedz I. Kreituse, kura uzskata, ka tajā tiek manipulēts un eksperimentēts ar dzīviem cilvēkiem, kas nav pieļaujami. I. Kreituse atzina, ka šis nav raidījums, kuru vēlētos skatīt sabiedriskajā televīzijā. M. Zanders gan bilda, ka pēdējais raidījums par nodarbinātības iespējām laukos ir bijis ļoti labs un saturīgs atšķirībā, piemēram, no eksperimenta ar sievieti burkā, kurš ir bijis stipri vienpusējs. R. Tjarve norāda, ka raidījuma vājais punkts ir formas dominēšana pār saturu, ir sajūta, ka lielākais uzsvars tiek likts nevis uz to, ko stāsta, bet kā to dara. «Īpaši spilgti tas izpaudās pirmajā raidījumā, kur tika nevajadzīgi izdomāts falšs komandējums, kad ir tik daudz reālu piemēru par tā saukto valstisko tūrismu.»
Ekspertu domas dalās arī par iksvētdienas raidījumu De facto, kuru M. Zanders un R. Tjarve novērtē kā profesionālu un interesantu, savukārt I. Ījabs norāda, ka tas pārāk daudz orientējas uz sensācijām un iedzelteniem skandāliem, «turklāt bieži izrādās, ka šie it kā skandāli bieži ir pilnīgas blēņas, taču skatītājiem tiek radīts priekšstats, ka mēs dzīvojam gandrīz vai Zimbabvē. Raidījums tikai iegūtu, ja tas par savu mēķi neizvirzītu katru svētdienas vakaru producēt kādu iedzeltenu skandālu.»
Par Kārļa Streipa vadītā raidījuma Skats no malas atgriešanos ēterā gan M. Zanders, gan R. Tjarve bilst, ka tā formāts ir nedaudz novecojis. R. Tjarve atzīst, ka nav skaidri kritēriji, pēc kādiem tiek pieaicināti žurnālisti, savukārt M. Zanders to nosauc par «vārīšanos savā sulā, jo Latvijā mediju vide ir ļoti šaura. Šāds formāts vairāk atbilstu valstīm ar plašu un sazarotu mediju segmentu». Par raidījuma visvājāko punktu gan tiek nosaukts tā raidlaiks - pieci pēcpusdienā, kad daudzi potenciālie skatītājie vēl ir darbā.
Jauno vēstures raidījumu Melu laboratorija visai atzinīgi novērtē vēsturnieks Uldis Neiburgs, gan piebilstot, ka uzstādījums - atšķetināt vēsturiskos melus un propagandu - pagaidām netiek gana konsekventi īstenots. Tāpat raidījumā, kas esot pietiekami dinamisks, gadoties pa kādai faktoloģiskai kļūdai. Savukārt I. Kreituse iebilst pret pašu raidījuma koncepciju, kas pagātni traktē kā vienus vienīgus melus. «Līdztekus meliem bija arī daudz kā cita, piemēram, Imants Ziedonis.»
Par darvas karoti medus mucā R. Tjarve gan dēvē nule kā iznākušo izdevumu Televīzijas Vēstis, kuru izdod LTV un kas domāts Saeimas deputātiem, kur tiek uzskaitīti paveiktie labi darbi. Gan M. Zanders, gan R. Tjarve uzsver: ja sabiedriskā televīzija vēlas atskaitīties par paveikto, tad tai ir jāatskaitās sabiedrībai, nevis valsts varai, jo LTV ir sabiedriskā, nevis varas televīzija. K. Radziņš gan neveikli taisnojās, ka Saeimas deputāti pārstāv visu sabiedrību, tādēļ LTV savu izdevumu adresē tieši viņiem.