Edgars Zalāns
Meņģele ir piemērs, kas notiek Latvijas laukos jau vismaz 10 gadu. Nepieciešama decentralizācija, un jāapzina trīs vaļi, uz kā turas vietējā mēroga attīstība, - administrācijas rīcības spēja, cilvēku resursi un fiziskās infrastruktūras attīstība. Lielu daļu naudas vajadzētu nodot pašvaldību un reģionālajam līmenim, lai attīstītos uzņēmējdarbība, jo šobrīd ir ierobežota viņu iespēja ieguldīt biznesa parkos. Diemžēl ne visur pilnvērtīgi izmanto Eiropas fondu līdzekļus labiekārtotas vides radīšanā, tas ir vajadzīgs, lai piesaistītu arī uzņēmējus. Vissliktākajā pozīcijā, manuprāt, ir cilvēku resurss, kurā jāinvestē citādā veidā. Par to īsti neatbild neviena ministrija.
Valsts bez cilvēkiem nevar pastāvēt. Nenoliedzami pilsētas palielināsies un cilvēki migrēs, taču reformas mērķis bija, izmantojot resursus, pilsētai un laukiem vienam otru balstīt. Latvijā iedzīvotāju daudzums uz kvadrātmetru ir tik mazs, ka bez valsts investīciju politikas novadu attīstībā pašattīstība nenotiks.
Māris Kučinskis
Saeimas deputāts (TP), pašvaldību komisijas loceklis
Manā skatījumā Meņģele nav bezcerīga nomale, salīdzinājumā Latgale ir daudz bezcerīgākā stāvoklī. Kad nepastāv vairs kolhozi, visu nosaka ekonomika, un valsts uzdevums ir radīt apstākļus, lai tā attīstītos. Manuprāt, ja valstij būtu mērķtiecīga rīcība, tādas vietas kā Meņģele postā neaizietu. Visas pūles būtu jāvelta, lai plānveidīgi līdz 2030. gadam ievilinātu biznesu laukos, lai interese rastos gan vietējiem, gan ārvalstu investoriem. Pašvaldībām jāmeklē savas iespējas, bet bez valsts atbalsta tas nav izdarāms. Šādas vietas uzturēšana izmaksā dārgi.
Pilsētu un lauku iedzīvotāju īpatsvars pēc 30 gadiem varētu nebūt pat 70:30, jo lielās pilsētas uzsūc cilvēkus, un pastāvīgo iedzīvotāju laukos būs vēl mazāk. Uzskatu, ka cilvēki nav jāmāna, jo dzīvība būs tikai ap pilsētām un attīstītiem centriem. Vājā vieta ir ceļi. Jābūt reģionālai plānošanai, jāšķiro prioritātes. Ceļi ir valsts pārziņā, bet pašvaldībām būtu jāiegulda izglītībā un bērnos.
AinĀrs Šlesers
Partijas LPP/LC līderis*
Situācija laukos ir ļoti smaga, daudzi ir aizbraukuši. Esmu teicis, ka šodien mēs nevaram radīt darbvietas katrā novadā, ja tas nav pietiekami spēcīgs. Mēs piedāvāsim, lai vismaz lielajos novados un lielajās pilsētās bizness attīstītos. Nav runa tikai par Rīgu. Ap lielajām pilsētām 50-70 kilometru rādiusā dzīvo ļoti daudzi cilvēki. Amerikā ir pašsaprotami, ja cilvēks dodas uz darbu līdz 100 kilometru attālumā.
Kad es braucu pa laukiem, redzēju, kā sievas strādā vīru vietā, uztur saimniecību un lopus, nodrošina bērniem iespēju doties uz skolu, bet vīri ir vienkārši nodzērušies. Trīsdesmitgadīgi vīrieši jau izskatās pēc piecdesmitgadīgiem večiem, un viņi arī treknajos gados iemanījās būt par bezdarbniekiem. Tad lai ņem zirga pajūgu un brauc uz tuvāko pilsētu strādāt! Ārzemēs cilvēks meklē darbu. Nekad darbu tev neatnes uz mājām. Tā ir liela privilēģija, ja darbs un dzīvošana ir vienā vietā.
* no intervijas ar LPP/LC līderi Aināru Šleseru žurnālā SestDiena martā
Andris Jaunsleinis
Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs
Meņģeles piemērs tikai parāda, ka reģionālās attīstības jautājumi risināti neveiksmīgi. Lai cilvēki varētu dzīvot laukos, ir vajadzīgs darbs. Ja to nevar nodrošināt uz vietas, līdz tam ir jānokļūst. Bet, ja nav ceļu, nav visa pārējā, arī iespējas jauniešiem mācīties. Ceļu jautājums ir valsts kopēja politika. Ja domās, ka nav jāiegulda līdzekļi ceļos, kur ir maz braucēju, viņu kļūs vēl mazāk, līdz izzudīs pavisam.
Diemžēl demogrāfiskos jautājumus valstī uztver kā brīnumu, kas atrisināsies pats no sevis. Tai jābūt ilgtermiņa politikai. Sastādot valsts budžetu, jāatbalsta ģimenes ar vienu un vairāk bērniem. Pierādījums ir skolu likvidēšana. Manuprāt, ja pagastā nav skolas, tas ir kā parakstīts nāves spriedums nākotnei. Izglītības jautājumus gribam novelt uz pašvaldību pleciem, bet algas skolotājiem maksā valsts. Atkal divi saimnieki, kas ir neveiksmīgs risinājums.
Ja teritorija paliks tukša, bet kopējais dzīves līmenis būs samērā augsts, tad neatrisinātās demogrāfijas problēmas vietā risinājums būs imigrācija.
Aigars Štokenbergs
Saeimas deputāts (SCP)
Manuprāt, Meņģeles pašvaldība pieejamos līdzekļus ieguldījusi ļoti pareizi, lai dzīvot būtu ērti un patīkami, bet ar to viņu iespējas beidzas. Valsts funkcija ir autoceļu un sabiedriskā transporta nodrošinājums. Arī Zviedrijā iedzīvotāju blīvums ir zems, bet transporta sistēma jebkurā vietā ir saskaņota, lai cilvēki laikus tiktu darbā un pēc tam nokļūtu mājās. Mērķim jābūt, lai cilvēki paliktu dzīvot savās mājās, bet varētu civilizēti nokļūt citur darbā. Bezmērķīgi būtu uz vietas celt rūpnīcu, tas neatmaksātos.
Koknesē ir laba vidusskola, tad jānodrošina, ka no Meņģeles uz Koknesi regulāri kursē autobuss. Slēgtā bērnudārza vietā pagastam iesaku ierīkot privātu pansionātu. Ja šī vieta ir labvēlīga, lai cilvēki atveseļotos, tad pieprasījums būs. Rastos arī vismaz 20 jaunu darbvietu.
Kad uzlabojas ekonomiskā situācija, cilvēki sāk migrēt uz laukiem, piemēram, Zviedrijā katram ir ārpilsētas māja. Pieļauju, ka tuvākajā nākotnē vidusšķiras ģimenes pirks īpašumus laukos.
Roberts Ķīlis
Antropologs
Apraksts par Meņģeli pierāda, ka reģionālās plānošanas vidējā ilgtermiņā steidzīgi jādomā, kā risināt mazu apdzīvotu vietu jautājumus. Ja vēl apsvērs, vai vērts ieguldīt līdzekļus, ja nav noteikts cilvēku skaits, tad šīs vietas pazaudēsim pavisam. Mums tas ir pat identitātes jautājums. Kamēr cilvēki tur vēl dzīvo, atstāt attīstību tirgus likumu ziņā nevar, nepieciešams ES atbalsts un līdzfinansējums.
Jāizspēlē dažādi scenāriji, jāpieaicina konsultanti, kas palīdzētu izvērtēt risinājumus. Piemēram, Meņģelē, ja cilvēki tur paliek dzīvot, bet brauc darba meklējumos uz tuvākajām pilsētām, tad jāizdomā, kā viņi var būt mobili - kooperējas un vairāki brauc ar vienu mašīnu, vai kursē miniautobuss.
Ja šī vieta dzīvošanai liksies pievilcīga turīgajiem, viņus vērts aicināt uz labiekārtotu vidi un pieejamos līdzekļus turpmāk investēt šajā virzienā. Līdzīgi notiek Skandināvijas zemēs, kur uz vietām kā konfektes vilina turīgu profesiju cilvēkus un piedāvā laukus kā dzīvestilu.
Agnese Cimdiņa
Antropoloģe
Lauki ir jāskata savādāk nekā pilsēta. Ir jāsajūt, kas tur notiek. Politiku nevar veidot, domājot tikai par centriem. Centri, ap kuriem notiek visa saimnieciskā un sociālā dzīve, mainās nepārdomātu reformu rezultātā, tādēļ daudzas iniciatīvas un sāktas saimniecības izput. Centri jau nenoklāj visu Latviju - tur, kur vairs neaiziet ceļi un satiksme, nekas nevar attīstīties. Protams, Rīgai ir jādod iespēja attīstīties kā Eiropas pilsētai, bet uz tā rēķina nedrīkst ciest Latvijas lauki.
Vietējās iniciatīvas ir jāatbalsta par katru cenu un jānovērtē, ka cilvēki paši sevi nodrošina. No rītdienas mēs neieviesīsim lielfermas, jādomā arī par piezemētākām lietām, ko cilvēkiem vajag, lai viņi šodien varētu laukos dzīvot. Jāveido atsevišķas programmas lielajiem zemniekiem, kas varētu būt konkurētspējīgi Eiropā, un ir jādod iespēja attīstīties mazajiem, lai arī viņiem ir pieejams atbalsts.
Ir jāpārdomā, kā stratēģiski izmantot dotētos līdzekļus, un jāveicina programmas, kas cilvēkus noturētu laukos un veicinātu saimniekošanu.