Jautājums par kopdzīves atzīšanu kļuva aktuāls arī Zolitūdes traģēdijas kontekstā - šiem cilvēkiem, kuri bija zaudējuši traģēdijā savu otro pusi, nepienācās ne valsts atbalsts, ne pabalsti. Turklāt pētījums ļauj izdarīt secinājumus, ka to pāru skaits, kuri dzīvo nereģistrētā kopdzīvē, tikai pieaugs.
Tikai simboliski
Publiskās antropoloģijas centra un EKOSOC LV projekta pētniekiem un studentiem aptaujājot 41 personu, kuras bija pārtraukušas vismaz vienu tādu reģistrētu vai nereģistrētu kopdzīvi, kurā ir dzimis vismaz viens bērns, secināts, ka laulības simboliskā un funkcionālā nozīme samazinās. Lai gan, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem (CSP), kopš 2011. gada Latvijā pieaug noslēgto laulību skaits un samazinās šķirto laulību skaits, pētnieki noskaidrojuši, ka patlaban būtībā zudusi funkcionāla atšķirība starp nereģistrētu kopdzīvi un laulību. Attiecību reģistrēšana tiek uzskatīta tikai par formalitāti, kas pašu attiecību dinamiku nemaina. Turklāt, noslēdzot laulību, kopumā pāri skaidri nesaskata tās priekšrocības, lai arī apzinās atšķirības mantisko tiesību regulējumā. Tādējādi aizvien aktuālāks kļūst jautājums par tiesisko aizsardzību nereģistrētajām ģimenēm.
Kā Dienai norāda sociālantropoloģe Aivita Putniņa, nevajadzētu uztvert nereģistrētu kopdzīvi kā kaut ko pretēju laulībai. Nereti tieši nereģistrēta kopdzīve ir posms pirms laulībām. Svarīgākais būtu pievērst uzmanību ģimenes stabilitātei. Patlaban valsts atbalsta laulību vairāk tādā kā morālā formā caur Satversmi. Kamēr cilvēku attiecības ir labas gan laulībā, gan nereģistrētā kopdzīvē, nav būtisku atšķirību atbalstā no valsts puses. Problēma sākas krīzes gadījumā, un tad specifiska atbalsta trūkst abos attiecību modeļos, uzsver pētniece.
Kaut minimāla aizsardzība
Lai gan pētījums nedod ieteikumus politikas veidotājiem par vēlamo precīzo regulējumu, tomēr tas sniedz ieskatu galvenajās problēmās. Līdz ar to, sagaidot Pārresoru koordinācijas centra pētījumu, kas ir nākamais posms, lai nonāktu pie konkrētiem ieteikumiem, Ilze Viņķele (Vienotība) pauž, ka tomēr jau varētu strādāt pie grozījumiem normatīvajos aktos - iestrādāt normu, ka krīzes gadījumā nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošus cilvēkus atzītu par ģimeni. Tādējādi būtu kaut minimāls tiesību nodrošinājums. Pēc I. Viņķeles teiktā, daudzās Eiropas Savienības valstīs ir paredzēti nosacījumi, pēc kuriem, piemēram, šķiršanās gadījumā tiesa atzīst kopdzīvi par notikušu. Attiecīgi viena no būtiskākajām pazīmēm ir kopdzīves ilgums - no trim līdz pieciem gadiem. Savukārt, ja kopdzīves laikā piedzimis bērns, tā uzreiz tiek uzskatīta par ģimeni. Nosacījums ir arī savstarpējā uzticība un neatrašanās citās attiecībās. Rezultātā līdz ar tiesas lēmumu cilvēkiem pienākas noteikta veida aizsardzība gan mantisko strīdu risināšanā, gan lēmumu pieņemšanā slimības gadījumos. Tas būtu liels solis uz priekšu, jo pašlaik vēl var risināt mantiskās attiecības, taču tas nav iespējams attiecībā uz civilsievas vai civilvīra veselības stāvokli. Problēmas ir arī krimināltiesību jomā, skaidro deputāte. Turklāt šādas kopdzīves pierādīšana ir vien tehnisks jautājums, un I. Viņķele neredz pamatu, kāpēc citās valstīs tas ir iespējams, bet Latvijā ne.
Arī A. Putniņa uzskata, ka krīzes situācijās būtu jābūt vismaz minimālām garantijām, jo diemžēl pašlaik nereģistrētā laulībā mantiskās attiecības tiek risinātas caur bērnu. Turklāt tēmas aktualitāte tikai pieaugs, jo jau šobrīd lielākā daļa pirmo bērnu dzimst ārpus laulības. Attiecīgi, pēc CSP datiem, 2013. gadā 53% pirmo bērnu piedzimuši ārpus laulības. Tas nozīmē, ka runa ir par lielāko daļu Latvijas sabiedrības, atzīmē A. Putniņa.
Parādās arī fakts, ka nereģistrētā kopdzīvē bērnu skaits ir mazāks. Aptaujātie cilvēki atzinuši, ka izvēle par labu otrajam bērnam nereģistrētās attiecībās ir daudz sarežģītāka. Savukārt, ja būtu nodrošināta kaut minimāla aizsardzība, iespējams, pāriem būtu vieglāk izlemt par ģimenes pieaugumu. Kā stāsta I. Viņķele, Francijā dzimstības pieaugumu pētnieki saista tieši ar sabiedrības toleranci un aizsardzību dažāda veida ģimenēm.
Portālā manabalss.lv turpinās parakstu vākšana par kopdzīves likuma pieņemšanu. I. Viņķele gan uzskata, ka atsevišķu likumu pieņemt neizdotos, bet par dažiem grozījumiem Civillikumā varētu runāt.