Latvija ir maza valsts - tas skan tik pašsaprotami. Tajā pašā laikā dažkārt liekas, ka mēs neņemam šo mēroga parametru vērā, citkārt toties ir sajūta, ka mēs uzvedamies kā nepārskatāma daudzmiljonu populācija.
Tātad, no vienas puses, virkne problēmu izriet no Latvijas nelielā mēroga. Klasisks piemērs - nervozitāte, ko pagājušajā nedēļā izraisīja Ventspils mēra publiskie izteikumi par NATO. Patiesībā nekā šaušalīga nebija - Lembergam ir savs viedoklis, ekstravagantas tēzes par dažādiem jautājumiem regulāri pauž politiķi arī t. s. vecajās demokrātijās. Nelaime tā, ka Latvijā politiķu, kurus labprāt citē mediji, ir maz, attiecīgi samērā nelielas pašvaldības vadītāja viedoklis izraisīja tik lielu šūmēšanos. Visticamāk, pats Lembergs komentāra sniegšanas brīdī vienkārši nepadomāja, kā tas viss, tā teikt, saliksies kopā: viena no Latvijas populārākajiem politiķiem tēls, saikne ar ZZS un attiecīgi aizsardzības ministru utt., ka viņš nostāda izcili neveiklā situācijā Vējoni. Ne tik daudz sava izteikuma satura dēļ, cik tāpēc, ka to izmetis tieši viņš, Lembergs. Ja Latvijas publiskā politika neriņķotu burtiski ap 10-15 amatpersonu izteikumiem, kas tiek bezgalīgi komentēti, tulkoti un kam meklēti zemteksti, kuru varbūt vispār nav, Lembergs varētu vingrināties asprātībās, cik vēlas. Liekas, ka ar šo situāciju (attiecīgi ar regulārām problēmām pēc dažu politiķu verbālajām neveiklībām) mums nāksies sadzīvot.
No otras puses, dažkārt rodas sajūta, ka Latvija ir tik liela valsts, ka mūsu gudrās valsts galvas nespēj pārzināt, kas kurā «kambarī» glabājas, kas notiek ārpus šaurā elites loka. Te savukārt spilgts piemērs ir kaislības ap to, ko mēs varot likt pretī Krievijas propagandai. Cik noprotams, izšķirošā kauja notiek televīzijas kanālu segmentā (starp citu, kādēļ ne retranslēto radio?). Esot jāpanāk, lai televīzijās būtu korekta informācija par Latviju, Krieviju, Ukrainu utt. Protams. Tikai ir sajūta, ka šobrīd virziens ir «pret», ierobežošanas virzienā, jautājumu par to, ko likt pretī, ko stāstīt pašiem, atliekot uz vēlāku laiku. Un te nonākam pie tā, ka nav jau tik traki - ir tikai jāaiziet līdz grāmatveikalam, jāaprunājas ar sociālo zinātņu speciālistiem. Latvijā ir pieejami pietiekami kvalitatīvi teksti, pētījumi, kurus var pielāgot (tulkot, izvietot brīvi pieejamus internetā, iespējams, vienkāršot) tik daudz piesauktās skaidrošanas vajadzībām. Diemžēl liekas, ka akadēmisko un kultūras aprindu dzīve Latvijas varas elitei ir kaut kāda tāla, paralēla realitāte, par kuru nav informācijas. Mazā Latvija izrādās nepārskatāma un nezināma. Ja paraugās uz politisko aprindu diskusijām, varētu likties, ka mums nav svarīgāka kultūras politikas jautājuma par, atvainojos, kaut kādu Jauno vilni - rīkot, nerīkot. Tajā pašā laikā aktuāls ir Baltijas Baleta festivāls (piedalās ļaudis no Krievijas), ir ukraiņu mākslas izstāde, ir atklāta Krievijas sudraba laikmeta dzejniekam Brjusovam veltīta ekspozīcija utt. Vārdu salikums «pozitīva propaganda» gan ir diezgan pretīgs, tomēr, ja mēs tādu gribētu - orientētu uz Latvijas cittautiešiem, ārpasauli -, mums ir tai saturs, tikai ir jāinteresējas par kaut ko ārpus politiskās virtuves.