Viens no savdabīgākajiem skatiem Saeimas plenārsēdēs ir tāds: lai gan vairākums par kādu jautājumu ir vienojies, tribīnē kāpj ne tikai priekšlikuma pretinieki (to varētu saprast - viņi pauž savu nepiekrišanu), bet tikpat naski uz runāšanu ir šī vairākuma pārstāvji, kuri būtībā viens otru papildina, uzslavē un atbalsta. Ja ņem vērā, ka balsojuma rezultāts ir jau izlemts, ir divi varianti - vai nu šādi notiek «zīmēšanās» vēlētāju priekšā, vai arī apspriestais jautājums patiešām ir tik būtisks, ka tautas kalpiem sirsniņa pilna un šajā lielā notikuma apziņā runātājs patiešām nejūt savas rīcības bezjēdzīgumu.
Pieņemsim, ka runu plūdiem Satversmes preambulas kontekstā parlamenta pēdējā plenārsēdē bija otrais iemesls. Nav jau arī joka lieta - runa taču ir par konstitūciju. Pats nebūdams šīs preambulas idejas liels piekritējs, saprotu arī tās aizstāvjus - ja kaut kas ir nostiprināts šādā līmenī, tas vairs nav kāds likums, ko var relatīvi viegli mainīt. Līdz ar to - lai nu būtu šī preambula.
Tomēr kas ir autora skepses iemesls? Redziet, ir jau labi visaugstākajā likumu hierarhijas līmenī nosaukt valsts pamatvērtības, mērķus utt., bet tas viss neko nedod, ja šīs pamatvērtības un mērķi netiek balstīti ar citiem, ja tā drīkst teikt, zemākiem likumiem un varas lēmumiem. Un ir diezgan kaitinoši redzēt, ka daudzi no preambulu tik dedzīgi aizstāvošajiem politiķiem neko nedara, lai, piemēram, Latvija vairs nebūtu caurstaigājamā istaba apšaubāmas izcelsmes kapitāliem un ļaudīm no valstīm, kuras arvien bijušas un būs Latvijai naidīgas. Ir, maigi sakot, dīvaini tik daudz piesaukt latviešu nācijas intereses un tik maz darīt latviešu valodas nostiprināšanai ikdienā. Saglabājoties šādai apzinātai vai neapzinātai šizofrēnijai, Latvijas valsts sadrups no iekšpuses - par spīti tik pareizi uzrakstītajai preambulai. Nevar būt dedzībā pāri plūstoši patrioti preambulas pieņemšanas jautājumā un pēc tam ar labi padarīta darba sajūtu «sīkākos» likumdošanas aktos strādāt pret preambulas saturu (jo arī nekā nedarīšana ir strādāšana pret).
Tādēļ atļaušos apgalvot, ka tas, vai deputāts kāpis tribīnē, lai paustu atbalstu preambulas projektam, nav nekāds rādītājs - ir jāskatās balsojumi par citiem jautājumiem.
Šajā tēmā nav pretenziju pret juristu Egilu Levitu - viņš savu ir paveicis, un viņš nav vainīgs, ka Latvijas politikā ir niķis iedomāties, ka ar vienreizēju lēmumu, uzsaukumu, likumu problēma ir atrisināta un var gulēt tālāk. Iepriekš paustais attiecas uz vēl kādu daudzu politiķu «jājamzirdziņu» pēdējā laikā. Ar papildu naudas piešķiršanu armijai būs par maz. Karavīrs var būt labāk sagatavots, viņa rīcībā var būt jaudīgākas tehnoloģijas, tomēr valsts drošība nav tikai bruņoti profesionāļi. Drošība ir ne mazāk atkarīga no tā, vai šajā valstī dzīvojošajiem nav sajūta, ka elites deklarētās vērtības ir tikai «uz papīra».