Vaicāta, kā tērēta kompensācija par atteikšanos no cukura ražošanas kvotas un Liepājas cukurfabrikas likvidēšanu, V. Zabe vien atklāja, ka šis atbalsts bija pietiekams, lai varētu nosegt visas izmaksas. Arī ieguldījumus fabrikā, kad tā vēl strādāja, un pēcāk sekojošos tēriņus saistībā ar ražotnes likvidēšanu. «Tas [atlikušais no kompensācijas] nedeva iespēju uztaisīt līdzvērtīgu biznesu,» viņa noteica.
V. Zabe nevēlējās gremdēties atmiņās un no šodienas redzespunkta spekulēt, «kā būtu, ja būtu». «Ko tur vairs sērot. Šis lēmums nāca ļoti smagi (..) un tika pieņemts ekonomisku apsvērumu pēc.» Cukura ražošanu Liepājā pirms vairāk nekā četriem gadiem nolemts pārtraukt, jo fabrikai par 16% samazināta cukura ražošanas kvota, paaugstinājās energoresursu, arī darbaspēka, izmaksas, liela summa bija jāmaksā fondā par cukura ražošanas turpināšanu.
«Būtu jēga turpināt, ja to varētu izdarīt pa nullēm vai ar nelielu plusa zīmi,» teica V. Zabe un atzina, ka nelielo apjomu dēļ cukura ražošanas pašizmaksa sanāca salīdzinoši augsta. Konkurēt ar lielajiem koncerniem, kas var atļauties cukuru tirgot arī par dempinga cenām, mazajai pašmāju cukura ražotnei būtu ļoti grūti, noteica V. Zabe.