«Saprotu visu, turklāt lieliski,» viņš paskaidro. Sarunas gaitā par to neradās ne mazāko šaubu. Lai arī paredzētā dalība Londonā viņam būs debija olimpiskajās spēlēs, par to Konstantīns neliekas ne zinis - tādas pašas sacensības vien būs. Toties Latvijas ģerbonis, karoga krāsas un himna - tās gan padarīšot debiju olimpiskajās spēlēs par īpašu.
Ar nelielu nokavēšanos tikšanās vietā ieradās arī 2000. gadā olimpisko bronzu džudo sacensībās ieguvušais Vsevolods Zeļonijs, kurš palīdz Ovčiņņikovam ar padomiem un būs viņa sparingpartneris Londonā. «Starp citu, džudo Latvijai izcīna vairāk medaļu Eiropas čempionātos, nekā jebkurš cits sporta veids,» Zeļonijs norāda argumentu, kāpēc džudisti ir viena no lielākajām Latvijas cerībām Londonā.
Pastāsti, kā sāki nodarboties ar džudo?
Pirms džudo trenējos vingrošanā, uz kurieni mani ievirzīja tēvs. Bet vingrošana man ne pārāk gāja pie sirds. Gribējās darboties dinamiskākā un vīrišķīgākā sporta veidā. Tāpēc vingrošanu metu pie malas un pārgāju uz džudo grupu.
Kā gatavojies olimpiskajām spēlēm un kam pēdējā mēnesī pievērs vairāk uzmanības?
Nupat bijām treniņnometnē Spānijā. Tur bija liela slodze, tāpēc tagad mazliet ievilkšu elpu, lai atgūtu spēkus un fiziskā kondīcija visaugstākajā līmenī būtu tieši Londonā, uz kurieni izlidošu jau pēc divām nedēļām. Tagad nekas neordinārs treniņprocesā nav paredzēts.
Vai ir kāda konkrēta stila pretinieki, kuri tev ir neērtāki?
Atbildēšu tā - ceru, ka es pats esmu «neērts» visiem maniem pretiniekiem.
Izlases treneris Oļegs Baskins ar Jevgēņiju Borodavko pēc Spānijas vēl divreiz ciemosies Igaunijā...
Tās vairs nebūs gluži treniņnometnes, bet izbraucieni rehabilitācijas nolūkos. Es atpūtīšos tepat Latvijā. Man ir mazliet citāds gatavošanās plāns.
Vai Spānijā izdevās viss iecerētais?
Jā, pilnībā. Visa gatavošanās rit kā pēc plāna, esmu uz pareizā ceļa.
Pirms četriem gadiem biji tuvu tam, lai kvalificētos Pekinas olimpiskajām spēlēm, bet toreiz mazliet pietrūka…
Tas ir stipri par maigu teikts. Es jau praktiski biju Pekinā [drūmi smejas]. Pietrūka mazāk nekā melns aiz naga. Viss izšķīrās vienā cīņā kvalifikācijas turnīrā Portugālē, kur es pusfinālā cīnījos ar mājinieku. Pēc tam zaudēju arī cīņā par trešo vietu un paliku pirmais aiz strīpas. Tā nu Portugālē tiesneši lēma… Pietrūka divu punktu, lai kvalificētos Pekinas spēlēm. Divi punkti - tas ir viens uzvarēts satvēriens četru gadu periodā… Ārkārtīgi maz!
Sašutums droši vien bija milzīgs.
Toreiz sajūtas bija divējādas. No vienas puses - es biju viens no kontinenta pieciem labākajiem džudistiem, kas, protams, lika justies gandarītam un lepnam. No otras puses - uz Pekinu netiku. Priecājos arī par to, kas izdevās, bet, jā, protams, bija arī sarūgtinājums, jo varēju startēt vēl labāk.
Bet tas droši vien norūdīja?!
Jā, pat mazliet saniknoja pozitīvā nozīmē, un sāku tiekties pēc mērķa vēl cītīgāk. Olimpiskā atlase notiek divus gadus, un tas ir ļoti nervozs laiks - visi vēlas iegūt punktus, uzvarēt, nokļūt olimpiskajās spēlēs. Bija daudz lieku domu galvā. Kolīdz man izdevās abstrahēties no tā visa - tas bija pirms pēdējā Eiropas čempionāta (EČ) - un nomierināties, tā es uzreiz arī sasniedzu rezultātu, kas man garantēja ceļazīmi uz Londonu. EČ Čeļabinskā koncentrējos uz medaļas izcīnīšanu, nevis uz kvalificēšanos olimpiskajām spēlēm. Jā, EČ medaļa garantēja ceļazīmi uz Londonu, bet tā bija liela atšķirība - mērķēt uz 2012. gadu Londonā vai uz medaļu šeit un tagad - EČ Čeļabinskā. Prieks, ka esmu viens no labākajiem Eiropā. Domāju, ka varēju arī iekļūt finālā un pat uzvarēt tajā… Ja vien sakristu dažādi apstākļi. Piemēram, ja čempionāts nenotiktu Krievijā un ja man pusfinālā nebūtu jācīkstas ar krievu. Vai kaut vai pret to pašu džudistu būtu jācīnās citā valstī. Mājas sienas krieviem ļoti palīdzēja uzvarēt EČ.
Vai tavā svara kategorijā ir kādi izteikti favorīti?
Nē, džudo vispār ko prognozēt ir praktiski neiespējami. Tā nav peldēšana vai skriešana, kur vienmēr uzvar spēcīgākais. Džudo ir jāuzvar «piespēlētais» pretinieks, jābūt konkrētajā brīdī labākam, viltīgākam, spēcīgākam.
Vai iespējamo pretinieku plusus un mīnusus jau pēti?
Nē, visi elites džudisti viens otru labi pazīst. Ar vairākiem esmu jau cīnījies, dažus jau esmu uzvarējis, dažus vēl ne. Es olimpiskās spēles uztveru tieši tāpat, kā jebkuras citas sacensības. Manuprāt, tās nav jāuztver kā kaut kas anormāls. Jābūt aukstasinīgam.
Bet, ja ir satraukums, kā «atvēsināt asinis»?
Es daudz lasu. Vienmēr ņemu līdzi uz katrām sacensībām kādu grāmatu, lai «atslēgtos».
Tev ir Eiropas bronza. Vai ārpus Eiropas džudisti ir spēcīgāki vai aptuveni tādi paši?
Tur startēs 32 cilvēki. 22 no tiem būs pasaules labākie džudisti, divi papildu cilvēki no Eiropas, kas neietilpst labāko 22 pulkā, un vairākiem afrikāņiem piešķīra wild-card. Domāju, tikai viņi nav spējīgi iegūt medaļu. Visi pārējie to var izdarīt.